— Kas tad tas? — brīnās pat visu ko pieredzējušais tiesnesis ūsainis.
— Lecule-bailule! — skatītāji sauc no stadiona.
— Beigu beigās lec, neapkauno mūs! — līdzjutējas skrej- vaboles mudina.
— Tagad noteikti lēkšu! — skrejvabole apsola, atkal patausta laimes nesēju amuletu, noburkšķ burvestības vārdus, ieskrienas … un kaut tevi jupis! Atkal nobijusies apstājas pie aukliņas un ne no vietas!
Bet, kad viņa ieskrienas piecdesmito reizi un piecdesmito reizi nobijusies apstājas un nelec, tiesnesis ūsainis zaudē pacietību un piecērt kāju:
— Pietiks! Prom no lēkšanas laukuma. Ieskaitu zaudējumu!
Viss stadions smejas, bet lecule-bailule nomelnējusi aiz
'kauna aizvelkas malā, tad norauj amuletu un nikni nosviež to zemē. Taču tad — tikai paskatieties! — vienā varenā lēcienā tā pārlec pāri visam stadionam un paslēpjas pļavā.
— Kaut viņu nelabais! — visas līdzjutējas skrejvaboles īgni iedūcās. — Kad nevajag, tad lēkā līdz pašām debesīm!
Bet tiesnesis jau paziņo:
— Lēks cikāde.
Un cikāde jau lec. Jau pie pašas auklas, tomēr diemžēl aizķer to, un aukla, protams, pārtrūkst. Cikāde noplakšķ smiltīs un no sirdēstiem, ka nav kļuvusi par čempioni, žēli apraudas:
— Bēēē … ēēē… bēēē …
Zirnekļi jau novij un iedod skudrām jaunu auklu, lai piesien, simtkājis jau izmēra tās augstumu, un kaprači uzirdina smiltis, bet cikāde guļ kā gulējusi un joprojām brēc:
— Bēēe… ē… bēēē …
— Lūdzu netraucēt citiem lēcējiem! — tiesnesis ūsainis viņai bargi saka.
— Ēē … ēēē… bē! — cikāde gulēdama vēl arvien raud.
— Ek, tu mazdūšele, rimsties! — māsu pulks stadiona nogāzē kaunina viņu.
— Bēēēē … — cikāde rauj savu.
— Izmest! — tiesnesis pavēl.
Atsteidzas lielie dunduri, raudošo cikādi uzveļ uz zāles lapas un izvelk no stadiona kā pelavu maišeli.
— Lec blusa! — tiesnesis ziņo.
Maza mazītiņa kā magones sēkla blusa nostājas tieši zem augsti pakarinātās auklas. Viņa pietupstas un kā no atsperes metas uz augšu, uz augšu — un pārlido pār auklu, to neaizķērusi! Tas tik ir sasniegums!
Brīdi stadionā valda pilnīgs klusums — no pārsteiguma visi aizturējuši elpu. Kas varēja cerēt, ka tāda mazule pārvarēs tādu augstumu! … Pirmās atgūst valodu līdzjutējas blusas.
— Vīīīī! — tās kviec spiedzīgās balstiņās un no prieka visas reizē palecas uz augšu. — Vīīīī! . .. Mūsu mazulīīīte! …
— Brašule! — viss stadions piebalso.
Blusa pieceļas no smiltīm un lepni paskatās apkārt. Viņas smeceris no dižmanības uzraujas uz augšu. Ak, viņa visiem noslaucījusi degunu, viņa ir vislabākā lēcēja no visiem kukaiņiem, tagad visiem viņa būs jānēsā uz ķepiņām un jāslavē — viņa taču čempione!
Tomēr blusa pārāk agri priecājas: sacensības vēl nav beigušās, vēl jālec zaļajam sienāzim. To ieraudzījusi, blusa pat kļūst bāla: ak, ja sienāzim neveiktos, ak, ja tikai viņa paliktu pirmā, nepārspētā!
Un, kad zaļais sienāzis nostājas auklas priekšā un sagatavojas lēcienam, blusa viņu apbur:
— Kaut tu kāju izmežģītu!
Bet tiesnesis ūsainis ziņo:
— Lec zaļais sienāzis!
Taisnību sakot, neviens nešaubās, ka sienāzis kļūs par čempionu: viņa lēciens ir tik reibinoši augsts, tik viegls, turklāt viņam tik garas kājas! . .. Re, viņš dziļi ieelpo gaisu, pasprauž zaļo svārku stūrus, lai tie netraucētu, ieskrienas, atsperas un kā lauku vējš laižas virs auklas .. . Bet kas tad tas? Aijaijai — viens svārku stūris tomēr izsprūk, skar auklu un norauj to … Zaudējums!
— Ejējējē! — visi līdzjutēji sienāži noskumuši ievaidas.
— Lai dzīvooo! — blusa no prieka iespiedzas. — Es — čempione!
Sienāzis pieceļas no smiltīm un, lai gan neveiksme smeldz sirdī, pieklājīgi pateicas sacensību tiesnesim, zirnekļiem, skudrām un kukaiņiem kapračiem par uzmanību un pūliņiem. Pēc tam viņš pieiet pie blusas un sirsnīgi apsveic viņu ar čempiones lauriem. Bet uzpūtīgā blusa nemaz neuzskata par vajadzīgu atbildēt viņam, pat neredz draudzīgi sniegto sienāža ķepu — viņa dižmanīgi uzrāvusi degunu!
Toties zaļais sienāzis uzsmaida visam stadionam, visiem līdzjutējiem un izvelk savu vijolīti. Sāk spēlēt un, aiziedams no stadiona, dzied:
Kam asaras, kam vaimanas — Labāk jautri lēkalēt, — Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!
Dziesmiņa ir tik jautra un pievilcīga, ka viss stadions, visi līdzjutēji, arī pats tiesnesis ūsainis un blusu pulks seko sienāzim, vienā balsī pievienodamies:
Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!
Čempione blusa ir spiesta cik necik nolaist degunu un paskatīties, kas notiek. Bet notiek tiešām dīvainas lietas: stadions palicis gandrīz tukšs. Atstājuši uzpūtīgo čempioni, visi seko spēlētājam sienāzim, lēkā un priecīgi dzied. Blusa gaida, kad atgriezīsies vismaz viņas radinieces blusas, apbērs viņu ar uzslavām un nesīs uz ķepiņām līdz mājām, bet neko nevar sagaidīt. Tikai no tālienes, no pļavas malas, vējš atnes to pašu dziesmiņu:
Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!
— Kaut jūs visus pērkons saspertu! — saniknotā čempione draud, izlēkdama no tukšā stadiona. — Kaut jūs visi izmežģītu kājas! …
Bet viņas lāsti neko nelīdz, un dziesmiņa nepārstāj skanēt:
Jo uzvar tas, jo uzvar tas, Kurš spēj arī pazaudēt!
SADURSME IZPLATĪJUMĀ
Mazais Aurims pirmo reizi lido ar lidmašīnu. Zēnam satraukumā dreb pirksti, ņemot no paplātes ledeni, ko viņam sniedz stjuarte; uz papīrīša uzzimēta zelta lidmašīna. Sūkādams konfekti, Aurims piekļauj pieri pie apaļā lodziņa, kura stikls tik biezs, ka arī akmens to nespētu izsist. Apakšā redzami nami, kas kļūst arvien mazāki un attālinās, arumu kvadrāti, dzelzceļa sliedes, un tieši pa tām ripo vilciens, mazāks nekā rotaļlieta … Un tagad nekas vairs nav redzams, lidmašīna ieni- rusi mākoņos, un Aurimu pārņem bailes.
— Māmiņ, — viņš jautā, — vai lidmašīna mākoņos nenomaldīsies?
Tomēr māmiņa nepagūst nomierināt viņu, kad lidmašīna iznirst no necaurredzamās miglas, un mākoņi paliek apakšā. Lidmašīna jau traucas pa saules apmirdzētu neatpveramu izplatījumu, un zēnam šķiet, ka mākoņi apakšā nav mākoņi, bet sniegāji, kuros izslējušies ledus kalni, un uz tiem tūlīt pavīdēs balto lāču ģimene … Vēl vēlāk — tādi kā aizputināti sniega līdzenumi, un Aurims domā: ja pie lidmašīnas astes piesietu ragutiņas un uz tām apsēstos, tad vēja ātrumā varētu slidināties pa to līdzenumu, pat ausīs svilpotu! … Neredzēti plaša un dzidra pasaule plešas izbrīna pilno zēna acu priekšā, zeltaina aukstuma pasaule, kas karājas virs mazās zemeslodes, kura vairs nav redzama caur biezo mākoņu slāni… Aurims sajūsmā pat norij ledeni.
— Māmiņ, — viņš iesaucas, — es jau zinu!
— Es tāpat jau zinu, — māmiņa saprotoši pasmejas. — Kad izaugsi liels, tu būsi lidotājs, jā?