— Jā, — zēns paloka galvu, un viņam no satraukuma kvēlo vaigi. — Es būšu lidotājs, un mana lidmašīna aiz sevis vilks ragutiņas, simtiem ragutiņu, bet tajās sēdēs tūkstotis zēnu un meiteņu, — un zini, uz kurieni mana lidmašīna aizvilks viņus?
— Varbūt uz Āfriku? — māmiņa smejas.
— No kurienes tu visu zini? — Aurims brīnās. — Jā, es viņus aizlidināšu uz Āfriku, lai paskatās īstus krokodilus un īstas lauvas.
— Vai tad zooloģiskajā dārzā dzīvo neīstas lauvas un neīsti krokodili? — māmiņa jautā.
— Nē, neīsti. — Aurims purina galvu. — Viņi taču ieslodzīti būros, bet Āfrikā — brīvi, tāpēc arī īsti!
Zēns neredz, kā visi lidmašīnas pasažieri klausās viņu un smaida. Viņš atkal piekļaujas pie lodziņa un domā kaut ko savu.
— Māmiņ, — atkal jautā, — vai putni var lidot tādā augstumā?
— Var, — māmiņa atbild, — tikai ne visi.
Kad no rītiem sāka piesalt un kad zāle kādurīt nosarmoja balta, vecais pīļtēviņš iepēkšķējās, ar to dodams zīmi, ka jāsakārto spārni ceļojumam. Drīz vien no zemes pacēlās viss bars meža piļu un arī jaunais pīlēns, kuru gaidīja pirmais ceļojums uz neredzētām siltām zemēm, uz Āfriku.
Togad bija vēls pavasaris, un pīlēns izšķīlās no olas jau vasaras otrajā pusē, tāpēc līdz rudenim viņa spārni nepaguva pa īstam pieņemties spēkā. Viņa māte pīle baiļojās, ka garo ceļojumu viņš nespēs izturēt. Taču bija gaidāma barga ziema un palikt šeit purvā, lai pārziemotu, nozīmētu īstu bojāeju. Tāpēc gribot negribot vajadzēja ceļot.
Pīles torīt garā rindā jau šķēla debesis. Pirmais lidoja pieredzējis vadonis pīļtēviņš, un pēdējais — jaunais pīlēns, jo rindas galā vieglāk lidot — nestin nes lidojuma radītā gaisa strūkla. Tāpēc šeit var lidot pat aizmidzis un miegā vēcināt spārnus — strūkla tik un tā nesīs līdzi pīļu rindai .. .
Pīļu bars ceļas augstāk un augstāk, bet pīlēna māte griež un griež kaklu atpakaļ — viņa ļoti norūpējusies, kā sokas jau- nulim.
— Māmiņ, cik mazs no augšas izskatās mūsu ezeriņš! — viņš brīnīdamies iesaucas. — Kā peļķīte!
— Negrozies! — māmiņa liedz. — Nogursi, taču spēki jātaupa, ceļojums uz Āfriku ir garš.
— Māmiņ, bet kas šeit apakšā laižas tāds sprogains kā auniņš?
— Tas ir mākonītis, — māmiņa paskaidro. — Nerunā, klusējot ietaupīsi vairāk spēka.
— Tad mēs lidojam virs mākoņiem! — no prieka un lepnuma iepēkšķas pīlēns.
Virs viņu galvām jau plešas citi augsti mākoņi, tā dēvētie spalvu mākoņi, un cik labi, ka to spraugās vīd zeltaini saules stari! . ..
Pēc kāda laika vadonis pīļtēviņš nogurst un aizlaižas atpūsties uz rindas galu. Viņš ieņem vietu pašā priekšā pīlēnam, un tas atkal paliek pēdējais.
— Vai drīz būs jūra? — pīlēns nepacietīgi jautā vadonim.
Tomēr vadonis neatsaucas — viņš, gaisa strūklas nests, vēcinādams spārnus, jau aizmidzis.
«Kad es uzaugšu liels,» pīlēns domā, «kad būšu stiprs kā pīļtēviņš un man būs žigli spārni, tad pacelšos virs visaugstākajiem mākoņiem paskatīties citu pasauli. Man stāstīja, ka tur esot balts jo balts, tur esot ziema, no kuras mēs bēgam, un tur dzīvojot zvaigznes, kas rāda mums ceļu. Man stāstīja: zvaigznes esot milzeņpīļu acis, kas no augšas raugoties uz mums un sargājot, lai mēs nenomaldītos un neaizietu boja . .. Bet mākoņi, kā man stāstīja, esot to milzeņpīļu dūnas, un lietus, kā sacīja, esot asaras, kad viņas raudot, redzēdamas, kā raibās pīlītes iet bojā no noguruma, bada un lodēm. Tā māmiņa man stāstīja …»
Lai gan pīlēnam bija aizliegts grozīties, viņš tomēr nespēja nociesties un grieza kaklu te uz vienu, te uz otru pusi, brīnījās par visu, platām acīm raudzījās uz visu.. . Grozīdamies viņš ieraudzīja, ka no tālienes tuvojas kāds punktiņš.
«Kas tas varētu būt? Varbūt ērglis, varbūt klijāns?» pīlēns brīnījās, tomēr skaļi pajautāt neiedrošinājās, lai nesaņemtu rājienu, ka atkal grozās un tērē spēkus . ..
Lidmašīna jau traucās zemāk, zem spalvu mākoņiem. Apakšā atkal zaļoja pļavu plankumi, dzeltēja rudens mežu platības. Aurims piekļāva seju pie lodziņa. No gūtajiem iespaidiem viņam reiba galva. «Tad re, kādas ir debesis, kāda ir zeme un kāda lidmašīna,» viņš domāja un skaļi sacīja:
— Kad es atgriezīšos mājās . ..
— Zinu, zinu, — māmiņa atkal pasmējās, — kad atgriezīsies mājās, tad izgatavosi sev lidmašīnu un zemeslodi.
— Jā, pie lidmašīnas piesiešu ragutiņus no tukšām sērkociņu kārbiņām, un ragutiņās sēdes simt priecīgu zēnu, es tos izveidošu no plastilīna, un viņi…
Aurims nepaguva pabeigt.
Vadonis pīļtēviņš, lidodams rindas priekšgalā, nemierīgi saausījās. Viņiem tuvojās dīvaina un draudīga rūkoņa, no kuras drebēja viss izplatījums. Pīles, pašķiebušas kaklus, pēkšņi ieraudzīja, ka uz tām lido milzīgs dzelzs putns. Tas tuvojās tik briesmīgā ātrumā, ka pīles nepaspēja nedz attapties, nedz aiz- nirt sāņus. Pa kabīnes logu bija redzama bāla pilota seja, cieši sakniebtas lūpas; viņam blakus sēdošais bortmehāniķis kaut ko kliedza klausulē, acīmredzot ziņoja uz zemi par draudošo nelaimi, no kuras vairs nav iespējams izvairīties .. . Bet pēc mirkļa lidmašīnas propelleri kā pūķa žaunas sāka rīt putnu rindu, un putni pat nepaguva iebrēkties. Tomēr, rīdami putnus, trīs propelleri cits pēc cita aizrijās un aizcirtās, vesels palika tikai ceturtais. Lidmašīna zaudēja ātrumu, tās priekšgals nolīka, spārni nošķiebās, un tā sāka krist lejā . ..
Lidmašīnā radās apjukums. Tikai mazais Aurims neko nesaprata. Māte viņu turēja, cieši apskāvusi, un neteica ne vārda.
— Mamm, — zēns priecīgi sacīja, — cik ātri mūsu lidmašīna laižas uz leju! Apakšā taču ir lidlauks, vai ne?
— Lidlauks… — māmiņa ar bālām lūpām čukstēja un sirdī lūdza likteni, lai neļautu iet bojā viņas vienīgajam dēlam, kurš vēl tik maz priecājies par dzīvi. ..
Vilkās garas sekundes — visšaušalīgākās, kādas pasažieri jebkad bija pieredzējuši. Kaut arī katastrofa likās nenovēršama, tomēr saprātīgais pilots nesamulsa, neizlaida stūri no rokām un visiem spēkiem centas ar vienu propelleri bremzēt lidmašīnas krišanu un to novadīt uz zemes. Beidzot lidmašīna kaukdama un brīkšķēdama izlīdzināja spārnus, pacēla priekšgalu un nevis nokrita, bet nolaidās lielā pļavā — kaut arī smagi, kaut arī dārdēdama, tomēr nolaidās, un pasažieru dzīvības bija izglābtas!
Pēc kāda laika tika atvērtas kabīnes durvis, un pusdzīvie pasažieri streipuļodami izkāpa uz zaļa maura, kur nostāk ganījās govis.
Aurims izkāpa viens no pirmajiem.
— Vai tad šeit nav lidlauka? — viņš vīlies iesaucās, bet pļava bija tik plaša un smaržīga, ka drīz vien viņš skrēja prom, dzīdamies pakaļ zilai spārei. Zēns pēkšņi izbrīnā apstājās: viņa priekšā zālē gulēja pīlēns. Tā spārni bija sakropļoti, spalvas izplūkātas, no pavērtā knābja sūcās sarkanas asinis …
Zēns noliecās pie nedzīvā putna, un žēlabas sažņaudza viņa sirdi.
«Tas droši vien vanaga darbs,» viņš nodomāja. «Plēsīgā, niknā vanaga darbs!»
Drīz vien, aizmirsis beigto pīlēnu, Aurims sāka skraidīt ap lidmašīnu. Bet debesīs jau lidoja cits pīļu pulks, un ceļu tam rādīja liela, vientuļa vakarzvaigzne . ..
KĀ ATBRĪVOJA PULKSTEŅA DZEGUZI