Galu galā lielais ūpis nolaidās uz priedes, un dzeguzes ielenca viņu no visām pusēm. Nakts bija silta, patumša, tomēr ūpja lielās acis spīdēja kā divi zarā pakarināti mēneši.
Viņš atkal ilgi klusēja, kaut ko domāja un pārdomāja, tikai nesamā viņa knābī vairs nebija.
— Hm … hm … — beidzot viņš sāka runāt. — Visu uzzināju. It visu. Izrādās, kāda nekrietna dzeguze, jūsu māsa, nevīžoja perēt pati savas olas un, ielidojusi tajā istabā, iedēja vienu svešā būrī.
To sacījis, lielais ūpis ar tik caururbjošu skatienu paraudzījās uz attapīgāko dzeguzi, ka viņa nobijusies aizspurdza no zara un paslēpās melnalkšņu lapotnē, lai nedabūtu pa knābi par ūpja ligzdā iedēto olu.
— Hm … hm . .. — Lielais ūpis atkal iegrima pārdomās.
— Tālāk bija tā. Kad palaidniece, būrī atstājusi olu, taisījās mukt prom, to sagrāba garkājis putns, kura kāju redzējāt šūpojamies. Tas nekauņu sapurināja aiz skausta; ieslodzīja kastē un par sodu notupināja perēt ne tikai viņas, bet arī savas olas..
— Nabadzīte! — Visam dzegužu baram izlauzās nopūta.
— Hm . .. hm … — lielais ūpis šaubījās. — Kad notupināja perēt, tā pie katras iespējas grasījās aizsprukt. Bet, kolīdz izlēca pa durtiņām, — garkājis putns to grāba aiz skausta un atvilka atpakaļ. Hm . .. hm … Taču jūs lūdzāt to atbrīvot, tāpēc es sakampu un izrāvu no garkāja ķetnām .. .
— Lai dzīvo! — viss dzegužu bars priecīgi iesaucās.
Lielais ūpis no sava platā spārna apakšas izvilka mazu dzeguzīti un nolika uz zara.
Dzeguzes metās klāt.
— Bet. .. viņa ir no koka! — iesaucās Guze, ar knābi pieskārusies koka dzeguzītei. — Viņa nav īsta.
— Hm … hm … Savādi! — Ūpis izbrīnā pagrozīja spalvainās ausis. — Kad es kampu viņu, šķita, ka nav no koka.
— Zinu, zinu! — lapotnē iesaucās visattapīgākā dzeguze.
— Garkājis biedēklis nolādēja un apbūra viņu, pārvērta koka putnā.
— Tā arī būs, — dzeguzes piekrita, — viņu apbūra!
— Hm … hm . .. Visai lādzīga doma, — arī lielais ūpis piekrita. — Viņu apbūra, lai vairs neložņātu svešās ligzdās un savas olas nedētu perēšanai citiem. Pielūkojiet, kauču arī jums tā negadītos! … Un neaizmirstiet solīto duci treknu pelīšu! … Visu labu.
Lielais ūpis aizlidoja atpakaļ uz purvmalu, un, tiklīdz viņš nozuda, no lapotnes izlīda visattapīgākā un gudrākā dzeguze.
Viņa no visām pusēm apskatīja koka dzeguzi un sacīja: Es domāju, ka viņa jāieliek ligzdā kādam putnam, kurš pciv, varbūt perēdams atsildīs viņu, un viņa atkal atdzīvosies! Bet lielajam ūpim par to, ka viņš neciena mūs, dzeguzes, nedosim pat beigtu pelēnu un viņa ligzdā ieliksim akmeni!
Tā arī izdarīja: koka dzeguzi slepus iegrūda perētāja gulbja ligzdā, ūpim nedeva pat beigtu pelēnu un, snaudulei par lielu prieku, izklīda gulēt.
Bet vecajā namā gāršas malā neviens vairs nekikoja un nekas vairs netikšķēja. Tikai sienmalē uz grīdas gulēja salūzusi noslēpumainā kaste.
SIENĀZIS GLĀZĒ
Zaļajam pļavu sienāzim ļoti nepaveicās: kad viņš pēc pusdienām, palīdis zem sudrabzāles lapas, pavisam mierīgi aizmiga, viņam uzglūnēja kāds puišelis, sagrāba aiz garās pakaļkājas un notvēra. Sienāzis, vēl apreibis no miega, gribēdams atbrīvoties, no visa spēka parāva kāju, un tā notrūka … Tad ietiepīgais sienāzis mēģināja aizsprukt ar atlikušajām kājām, tomēr atkal sekoja neveiksme: puišelis sagrāba viņu aiz čupra un pārnesa mājās. Pārnesis mājās, nolika viņu zem glāzes, pabāza zāli, maizes druskas un atstāja uz palodzes — kā dzīvu rotaļlietu.
Naktī sienāzis sapnī redzēja stadionu, redzēja augstlēkšanas sacensības, un šoreiz viņam veicās kā nekad. Viņš kļuva par čempionu, pārlēca ne tikai pār pavedienu starp smilgām, bet ari pār augstu priedes galotni un vēl būtu uzlēcis uz pašas zvaigznes, tikai pamodās no sāpēm — viņam smeldza tā vieta, kur bija notrūkusi kāja!… Turklāt vēl tas stikla cietums… Sienāzis mēģināja izlīst pa glāzes apakšu, taču tas bija veltīgs darbs, tikai brūce vēl vairāk iesāpējās. Divkāršās nelaimes nogurdināts un nomākts, viņš sakņupa uz zāles kušķīša un skumīgi skatījās uz peoniju krūmu, kas šalkoja pagalmā, uz bitēm, kas priecīgi lidinājās starp ziediem, uz tārpu, kas karājās garā pavedienā pie koka … Ai, cik viņi visi laimīgi, veseli un brīvi!…
No sirdēstiem sienāzis gandrīz jau sāka šņukstēt, kad uz stikla sieniņas nolaidās liela, spīdīga muša. Tā pakasīja ar kājeli no ēdiena uztūkušo vēderu un brīdi ziņkārīgi vēroja sakņupušo sienāzi. Tad apskrēja apkārt glāzei, no visām pusēm apskatīja nabagu, un tās vēders sāka kratīties aiz smiekliem.
— Māzelez, māzelez, māzelez! — muša sāka saukt savas māsas. — Ātrāk zurp, zkatietiez, kaz noticiz zaļajam zīgātājam!
Atsīca vesels bars lielu un mazu mušu un notupās uz glāzes. Tās zobojās par sienāzi un dīca:
— Ieklita, ieklita, jo lempīgz bija, pazuda, pazuda, jo muļ- ķiz bija!
Bet lielā muša saldā balstiņā viltīgi jautāja:
— Vai labi tev, zienāzīt, zajā glāzītē?
— Labāk pat nevar būt! — sienāzis priecīgi atbildēja. — Te ir silts kā aizkrāsnē un nedraud nekādas briesmas. Esmu pabarots un apkopts. Ne lietus man uzpil, ne vējš uzpūš, un visu redzu kā uz delnas … Te esmu kā ķeizars savā pilī!
— Ko viņz zaķa, ko taz zaļknābis melz? — mušas samulsa.
Bet resnvēdere atkal viltīgi pajautāja:
— Ka paliki bez kājaz, tad zacīzi, ka tāpat ir labi?
— Kāju, — sienāzis mundri paskaidroja, — es netīšām izmežģīju un atdevu labotavā. Kamēr to saremontēs, esmu noguldīts šajā gaišajā un sterilajā palātā, lai tādas apķepējušās kā jūs manu brūci neaplipinātu ar mikrobiem.
— Raugiez, kādz kungz! … — mušas, visam noticējušas, aizvainojis. — Viņam zpeciāla palāta, viņam taiza kāju, viņam ir vizz, bet mumz — nekā! … Un vēl mūz par apķepējuzām zaukā, vīzdeguniz …
Viņas aiz skaudības jau gribēja noraibināt glāzi, bet nepaguva un dīkdamas aizlaidās prom: no griestiem nokarājās krusta zirneklis. Izdzirdējis dīvaino troksni un mušu balsis, tas garā pavedienā nolaidās līdz pašai glāzei.
Zirneklis klusēdams ilgi skatījās uz sienāzi un kaut ko domāja, tikai neko nespēja izdomāt. Bet sienāzis, it kā nekas nebūtu noticis, paņēma vijoli un uzspēlēja straujo polku.
— Ko jūš te darāt? — zirneklis beidzot jautāja. — Un kam par godu jūš špēlējat štraujo polku?
— Man taču ir svētki! — sienāzis viņam laipni paskaidroja.
— Par lieliem nopelniem mūziķi man piešķīra nopelniem bagātā muzikanta nosaukumu un uzdāvināja šo gaišo koncertzāli ar lielisku skatuvi. Kā es lai nesvinu!
— Raugi, kā . .. raugi, kā . .. — zirneklis pavisam samulsis atkārtoja. — Bet kāpēc jūšu labā kāja nepiedalāž švētkoš?
— Redzat, — sienāzis iesmejās, — kad es saņēmu tik dižu apbalvojumu, lieli mūzikas cienītāju bari ieradās apsveikt mani un tik dedzīgi, tik sirsnīgi spieda man labo ķetnu, ka tā pat saslima. Tagad tā ārstējas traumatoloģiskajā slimnīcā un drīz vien atkal man lieliski kalpos.
— Raugi, kā . . . verieš, kā . .. — zirneklis grozīja vidukli.
— Raugi, kā! Eš arī lautu šašpiešt un pat šadragāt kāju, divaš, kājas, trīš kājaš, ja man piešķirtu godpilno nopelniem bagātā audēja nošaukumu! . . . Bet nevienš nepiešķir, nevienš nepievērš, užmanibu manam darbam un to ncmaž nenovērtē! …