— Ak vai! … Ak vai! … — zēns klaigā, lai uzmundrinātu sevi, lai kosmiskajā klusumā dzirdētu vismaz savu balsi. — Ak vai! . ..
Nu raķete kā bulta šaujas caur zvaigznāju spietiem, caur zvaigžņu biezokņiem un gar vientuļām, atdzisušām planētām, un lidojumam nav gala, un nav zināms, uz kurieni raķete aiznesīs .. . «Bet, ja raķete», zēns uztraucas, «nekad vairs neapstāsies, kas tad būs?» Tomēr, tiklīdz viņš tā iedomājas, tā palēnina ātrumu un, it kā neredzamas rokas vadīta, pagriežas nelielas, oranžas planētas virzienā. Tad apstājas virs tās — gluži kā zirneklis pavedienā, bet zēns izbāž galvu pa lodziņu un izvalbītam acīm apskata svešo, neredzēto zemi. Uz tās raibojas krāsaini koka namiņi — līdzīgi rotaļu namiņiem, tomēr daudz lielāki un glītāki. Raugi, Aurima acis vēl vairāk izvalbās — atveras kāda namiņa durvis, un iznāk vīrietis. Bet… tas taču viņa tētis! Jā, viņš tikai daudz lielāks, ar vareniem pleciem un stingru, enerģisku gaitu. Re, viņš atver dzelzs vārtiņus, tie priecīgi iečīkstas un paslīd zem pašas raķetes.
— Kur tu biji pazudis? — viņš jautā Aurimam. — Visur tevi meklēju, visur saucu … Lec nu ātrāk uz zemes, un iesim vakariņās.
— Un .. . Un … — zēns neuzticēdamies murmina, — un kas jūs tāds esat?
— Te tev nu bija! — vīrietis smejas. — Savu miesīgo tēvu vairs nepazīsti! … Skaties, nupat pabeidzu celt māju, kurā dzīvosim. Arī mamma atlidos uz šejieni, kad viņa atgriezīsies no pēdējās maiņas. Tagad lec lejā — ko vilcinies?
— Bet… — apjukušais zēns atkal plāta muti, — bet.. „ jūs … tu .. . mani vienu te nekādā ziņā vairs neatstāsi?
— Ko nu tu, dēls, — tētis pasmejas, un viņa acīs ir tik daudz labestības un mīlestības, ka aizžņaudzas kakls.
— Un saki, tēti, — Aurims grib pajautāt kaut ko svarīgu, vissvarīgāko, tomēr ļoti kautrējas, — saki, vai nekad vairs degvīnu …
— Nepiemini man šo vārdu! — tētis ar pārmetumu saka. — Oranžajā planētā nekad nav bijis un nebūs šī velna dzēriena! … Un kas var domāt par to, ja tik daudz interesantu darbu šeit gaida! Paskaties!
Viņš pieiet pie viena namiņa un noceļ jumtu. Iekšā Aurims. ierauga galdnieku darbnīcu: ēveles, zāģi, āmuri, darbgaldi,, darbgaldiņi … Šeit var ne tikai drāzt, bet arī konstruēt: plauktos guļ kastes ar automašīnu, lidmašīnu, kariešu, dirižabļu detaļām, un visdažādāko klucīšu ir tik daudz, ka var celt kaut vai īstas pilis!
— No šejienes, — tētis pieiet pie otra namiņa, — mēs sapo- sīsimies tāliem ceļojumiem . . .
Tikai tagad Aurims ierauga, ka tālumā viļņo okeāns, tajā šūpojas baltas buras un lidinās kaijas. Namiņā guļ laivas, kuras nupat aizsāktas būvēt: šeit ir gan motorjahtas, gan vieglas- kanoe, pat arī papirusa prāmis … Pabeiguši darbus, viņi peldēs- pa okeānu, sasniegs tālas salas, apmeklēs citus kontinentus un apciemos citus zēnus . . .
— Cik brīnišķīgi! — Aurimam pat aizraujas elpa.
— Tad nu lec — kāpēc vilcinies? Šeit tagad ir tavas mājas. — Tētis izstiepj uz augšu rokas, lai dēlu notvertu gaisā.
— Bet, — Aurims vēl nesadūšojas, — vai māmiņa tiešām atlidos uz šejieni?
— Kā nu citādi? — tētis apgalvo. — Un pasteidzies, dēls, jo mums abiem jāizaudzē rožu krūms, lai māmiņu sagaidītu ar ziediem.
«Bet tajā planētā,» zēns nodomā, «tajā planētā tētis nekad māmiņai nav uzdāvinājis nevienu ziedu .. .»
Un viņš jau nešaubīdamies atver raķetes durvis, pietupstas lēcienam, izstiepj rokas uz tēta pacelto plaukstu pusi un jau lido pa gaisu, kad . . .
Jūt, ka klēpī viņu tur siltas rokas. Raķetes durvis atvērtas, pie tām noliekusies stāv māmiņa. Viņa raud un smejas, smejas- un raud.
— Kā es biju nobijusies, — viņa saka. — Visur meklēju tevi, visur izskraidīju, kamēr sirds atsauca uz šejieni . . . Kāpēc paslēpies? Ko darīji līdz pusnaktij?
Zēns klusē, viņš nevar atjēgties: vai tiešām, vai tiešām tas bija tikai sapnis?
— Māmiņ, — viņš ierunājas, — kāpēc tu atnāci tik ātri, kāpēc nepagaidīji? Mēs ar tēti jau bijām sākuši audzēt tev rozi .. .
Māmiņa klusē. Tad aizsmakušā balsī jautā:
— Kur to audzējāt?
— Tur. — Zēns rāda pa lodziņu. — Uz oranžās planētas . ..
PELĪTES LĪTES IESPAIDI
Zem veca nama grīdas, vietā, kur visdzīvākā kustība, kur krustojas visu pelu ceļi, parādījās piesprausta apgrauzta papīra skranda. Tajā spilgti sarkaniem burtiem bija uzkricelēts:
Uzmanību!!!
Interesanto tikšanos klubs aicina uz sarīkojumu, kurā pelite Lite pastāstīs par saviem iespaidiem ceļojumā
pa noslēpumaino Putekļu Sūcēja valsti!
Pēc iespaidiem mācīsimies jaunu deju «Čiku-riku» Sarīkojums notiks žurkas Ņurkas alā
Sarīkojumā sadrūzmējās tik daudz peļu, ka neatlika vietas pat blusai, kur iespraukties, lai gan ala bija liela — šim sarīkojumam žurka Ņurka to izīrēja par saujiņu zirņu. Pati žurka Ņurka, zirņus jau paguvusi iestūķēt žokļos, arī tupēja šeit, pielīduši vistuvāk pie skatuves, — varbūt muļķes peles nudien pastāstīs kaut ko interesantu? Bet kāds simts peļu, gaidīdamas vakarēšanas sākumu, savā starpā jautri pīkstēja, jokoja un ķiķināja — pat alas velves skanēja.
Beidzot Interesanto tikšanos kluba priekšsēdētājs pejuks Ļuks pagrabināja magoņgalviņas grabuli un sacīja:
— Lūdzu klusumu!
Peles norima, pagrieza snuķus uz skatuves pusi un uzspicēja ausis.
— Šovakar, — priekšsēdētājs iesāka, — pie mums viesojas ievērojamā ceļotāja pelīte Līte, kura nupat atgriezusies no neparasta ceļojuma pa neizpētīto Putekļu Sūcēja valsti, ko mēs pazīstam tikai pēc leģendām, pasakām un teikām, kas diemžēl ir tālas no īstenības. Toties tagad mums ir laimīga iespēja tio dzīvas liecinieces lūpām uzzināt par šo valsti: lūdzam uz skatuvi, cienījamā ceļotāja, mēs visi nepacietīgi gaidām jūsu iespaidus!
Uz skatuves, kurai izmantoja tukšu makaronu kārbiņu, lepni iztipināja slavenā pelīte Lite, nesdama groziņu suvenīru, ko viņai bija izdevies atgādāt no noslēpumainās valsts. Visas simt peles cita par citu stiepās uz pakaļkājām, lai ieraudzītu kauču groziņa rokturi, jo milzīgā žurkas mugura tikpat kā kalns aizsedza pusi skatuves.
Pelīte Līte piegāja pie galdiņa, tas ir, koka spoles, un nolika uz tā groziņu. Ak vai, kas tikai šeit nebija — pelēm pat snuķi pavērās … Mirdzoša perlamutra poga, smaržīgs kardamona1 riekstiņš, divkrāsaina aukliņa no šokolādes kārbas, vara monēta, lelles cimds, stikla acs no gredzena, plāns, puķains nēzdodziņš- un — ohooo! — peles pat pamira no baismā izbrīna! — runča nags, līks un ass kā turku zobens! Pat žurkai Ņurkai aiz ziņkārības nokarājās žoklis un izbira ducis nesakošļātu zirņu .. .
Tomēr visvairāk visus pārsteidza suvenīrs, kas rotāja pašu ceļotāju. Nē, neko tik brīnišķīgu neviens savā mūžā nebija redzējis! Tas bija mākslīgo skropstu vēdeklītis, pielīmēts pie labās acs plaksta. Diemžēl otra skropstu vēdeklīša Lītei nebija, tāpēc no priekšpuses viņas purniņš izskatījās visai jocīgi: viena acs- pavisam kaila, bet otra it kā palīdusi zem kuplas slotiņas. Tomēr, kad Līte pagrieza purniņu uz sāniem, viņa izskatījās ļoti valdzinoša. 2urka Ņurka pat aizvēra acis, iedomādamās ŠO' skaistumu virs savas plikās, melnās acs — ak, ak, citas žurkas aiz skaudības pat nograuztu sev nagus! .. .