— Gaidām jūsu iespaidus, — kluba priekšsēdētājs peļuks- Luks atgādināja Lītei.
Līte paklanījās, salika ķepiņas un kautrīgi nodūra acis. Tagad skropstas kā atvērts vēdeklis aizsedza pusi viņas labā vaiga. Bet, kad Līte gribēja atkal atvērt acis, plaksts nespēja pacelt tādu smagumu, un viņai ar ķepu nācās pacelt skropstas.
— Mani iespaidi … — viņa sāka runāt. — Iespaidi.. . mani . .. patiešām, patiešām neizstāstāmi! . . . Ak! — Viņa no- klakšķināja meli. — Iespaidu tik daudz, ka nespēju sameklēt vārdus . .. nezinu, ar ko sākt. ..
— Ja nezini, kāpēc tad lien stāstīt? — žurka Ņurka nepieklājīgi izmeta.
Peles tikpat kā pārakmeņojās no tādas nekaunības. Bet kluba priekšsēdētājs peļuks Luks uzreiz būtu padzinis nekauņu, taču kur dēties, viņa bija alas īpašniece. Tāpēc visi kādu brīdi nepatikami klusēja, un Lītei no aizvainojuma iedrebējās skropstas — gluži ka ievainota putna spārns.
Pēc ilga, nepatīkama klusuma, ko traucēja tikai žurkas grauzto zirņu krakšķi, pelīte Līte nomierinājās, izslējās un ar graciozu ķepas žestu pacēla skropstu vēdeklīti, kas atkal bija noliecies.
— Pastāstīšu no sākuma, — viņa sacīja mierīgā, pārestību cietušās tonī. — Mani iespaidi sākās vēlā rītā. Tajā neaizmirstamajā rītā man nebija ne jausmas, ka mani gaida grūts un bīstams ceļojums. Es pirms aiziešanas nepaspēju pat sagrauzt skruzi, nepaspēju uzspodrināt spalvu, uzasināt nagus, neko nepaspēju. Viss notika tik dīvaini un negaidīti, ka man trūkst vārdu … tas ir — netrūkst, — Līte attapās, bailīgi pašķielējusi uz žurku, kura taisījās atņirgt zobus. — Es mierīgi snaudu viesistabā aiz trauku skapja, kad piepeši manā priekšā rūkdama iznira saraina rīkle. Nepaspēju ne iepīkstēties, kad ar galvu uz leju jau laidos pa garu un šauru tuneli. Mani nesa varens, vējš, kuram, ja es būtu jūrnieks, dotu deviņas balles . .. Neatceros, cik ilgi laidos — varbūt minūti, varbūt veselu nedēļu, bet galu galā nokritu uz cieta dibena un sakņupu bez samaņas .. . Kad atžirbu, dūkoņa jau bija izgaisusi, visapkārt valdīja šaušalīgi spindzīgs klusums. Piecēlos, pārbaudīju, vai visi mani kauli veseli, tad pavingrināju notirpušās pēdas un paskatījos apkārt. Ap mani pletās neizpētīta, noslēpumaina Putekļu Sūcēja valsts, zinātniski runājot, balts plankums peļu kartē … Es atcerējos,, ka šajā valstī nebija spērusi kāju neviena pele, bet, ja arī bija spērusi, — vairs neatgriezās un viņas iespaidus neviens nedzirdēja. To visu apdomājot, mani pārņēma svinīgas šaušalas un piedzīvojumu alkas . ..
— Lielības kule! — žurka skaļi pārtrauca.
Visas peles sašutušas vērās uz netīreli izlēcēju. Bet tā krakšķināja zirņus, ka šķaidījās pat siekalas.
— Es, — pelīte Līte iešņukstējās, — es nevaru stāstīt savus iespaidus, ja viņa tik nežēlīgi traucē!
No Lītes lielo, mākslīgo skropstu apakšas izripoja maza, īsta asara.
Priekšsēdētājs peļuks Ļuks zaudēja pacietību. Viņš tā uzsita pa galdu ar magones galviņu, ka tā pāršķēlās uz pusēm un izbira tūkstošiem sīku graudiņu. Žurkai Ņurkai to vien vajadzēja: it kā nekas nebūtu noticis, viņa sarausa graudiņus un iestūķēja žokļos, kuri jau tā plīsa no zirņiem.
— Žurka Ņurka! — priekšsēdētājs stingri un cēli sacīja.
— Par alu jums samaksāts, tāpēc prasām ievērot ētikas normas!
— Nu labi, labi, vairs netraucēšu, aizrijieties ar saviem iespaidiem, — žurka skarbi noburkšķēja, jo viņu nobiedēja nesaprotamie vārdi «ētikas normas». Varbūt tā ir kāda žurku inde, kā lai to zina, šīs grāmatu grauzējas it visu var sagudrot. Tāpēc žurka nepieklājīgi novērsās no skatuves, pagriezusi pret ceļotāju savu lielo asti, uz kuras līdz tam mierīgi sēdēja kāds ducis peļu. Tagad tās visas kūleniski novēlās zemē.
— Ļoti lūdzam, — priekšsēdētājs peļuks Ļuks laipni pamudināja. — Ļoti lūdzam pastāstīt tālāk, neviens jūs vairs netraucēs.
— Ļoti, ļoti lūdzam, — peles korī atkārtoja. — Mums neizsakāmi interesanti!
Kāda no pelēm, kas sēdēja tuvāk, palīdzēja Lītei pacelt uz ■augšu atkal drūmi nošļukušo skropstu slotiņu.
— Tālāk . .. mani iespaidi… — pelīte Līte murmināja.
— Mani iespaidi.. . tālāk . .. iespaidi . ..
Līte sastomījās un apklusa. Tikai tagad viņa atskārta, ka, taisnību sakot, nav par ko stāstīt — Putekļu Sūcēja valsts taču patiesībā-izrādījās pelēka, neinteresanta un tik maza, ka pietika dažu soļu, lai to apstaigātu. Bet. .. bet, ja viņa pateiks taisnību, — cik liela vilšanās būs pelēm, kuras kāri gaida visinteresantākos nostāstus, un cik daudz smieklu žurkai Ņurkai, kura •nekautrējas skatuvei rādīt asti.
— Iespaidi … — Līte atkal ierunājās, — ļoti… neparasti … Gāju un gāju . .. gāju un gāju .. . bet… bet līdz Putekļu Sūcēja malai nespēju aiziet. ..
Tā samelojusi, viņa saprata, ka vairs nav kur dēties un kaut kas jāmudžina tālāk. Un pelīte Lite sasparojās melot — jo tālāk, jo veiklāk, aizvien atcerēdamās visdažādākos notikumus un piedzīvojumus, ko viņa atradusi pašas sagrauztajās pasaku grāmatās un enciklopēdijās.
— Gāju un gāju . .. kāpu pār visaugstākajiem kalniem, lauzos caur visbiezākajiem džungļiem, šļūcu pa ledus tuksnešiem, kamēr nonācu pie bezgalīga šņācoša okeāna. Tad nograuzu vairākus koka zariņus, uztaisīju sev plostu, no palmas lapas izgatavoju buru un laidos ceļojumā pa neaptveramiem sāļo ūdeņu plašumiem. Reiz mani aiz astes grāba plēsīga haizivs, reiz izlēkusi barakuda nokoda pusi buras, reiz atrāzās taifūns un apgāza plostu, tad briesmīgais desmitais vilnis aiznesa mani …
— Ak! — simt peļu šausmās noskurinājās.
— Tomēr liktenis man bija labvēlīgs: varenais vilnis izmeta mani nepazīstamā mežonīgā krastā, — Līte bēra savus iespaidus no sagrauzto grāmatu sērijas «Drosmīgo ceļi». — Kad vilnis noplaka, es atjēdzos, izžāvēju drēbes, tas ir, ādu, — Līte apķērās, — un devos uz klinšu kalniem, kas rēgojās tuvumā. Te piepeši ieraudzīju, ka uz mani lēkšo briesmonis ar lauvas krēpēm, ar buldoga purnu, runča nagiem un bezgala riebīgu pliku asti…
— Ki-ki-kī, — peles priecīgi ieķiķinājās un gudri šaudīja ačeles uz žurku Ņurku. Tā juta kaut ko aizdomīgu, bet neapjēdza, ko un kā.
— Bojāeja likās nenovēršama, — pelīte Līte mundri stāstīja tālāk, — tomēr pēdējā mirklī man izdevās ielavīties kādā alas spraugā. Briesmonis, alkdams sagrābt mani un norīt, neatkāpās, bet iebāza spraugā savu ķetnu ar runča nagiem. Es drosmīgi satvēru vienu nagu un to nolauzu. Re, tas! — Līte paņēma no groziņa nagu un to svinīgi pacēla.
Peles pat iepīkstējās no bailēm un sajūsmas par Lītes drosmi.
— Tad, — Līte sacīja, — briesmonis, kaukdams no sāpēm, muka prom, ka plivinājās tā krēpes, plātījās buldoga purns, grozījās riebīgā plikā aste, bet ievainoto ķepu tas laizīja … — Līte ar savu ķepu parādīja uz žurku Ņurku, un visas peles locīdamās smējās.
— Nu, nu, — Ņurka draudīgi ierūcās, jau nožēlodama, ka novērsusies no skatuves un vairs neredz, ko tur dara ceļotāja.
Žurka aiz īgnuma sāka tik skaļi grauzt zirņus un magones, ka paukšķēja kā smēdē, un pelīte Līte bija spiesta kliegt pilnā balsī, lai dzirdētu viņu: