Tad notika kaut kas briesmīgs. Pavisam zaudējusi pacietību, žurka Ņurka pacēla uz augšu ar lentu apsieto asti un cirta te uz vienu, te otru, te trešo pusi, notriekdama peles, apgāzdama skatuvi, galdiņu 11:1 suvenīru groziņu… Sakas jezga, pīkstoņa, viss sajaucās, samistrojās un pajuka . ..
— Manas skropstas! — caur troksni izlauzās pelītes Lītes kliedziens. — Manas lieliskās skropstas! . . .
Visi pēkšņi apklusa un raudzījās uz Līti. Brīnišķā skropstu vēdekliša uz viņas laba plaksta vairs nebija! .. . Tas bija nozudis! Viss simts peļu šausmās iespiedzās 1111 metās meklēt, lūkoties, tomēr skropstas bija kā zemē ielīdušas! . . .
Tikai žurka Ņurka bija mierīga, neskatījās apkārt un neuztraucās, it kā nemaz nezinātu, kas noticis. Tomēr, vērīgāk paraugoties, varēja manīt, ka viens viņas vaigs vairāk uzpūties nekā otrs. Vai tiešām viņa būtu nolaupījusi skropstas un iebāzusi savā mutē?
Kad visi meklējumi bija beigušies veltīgi, piecēlās kluba, priekšsēdētājs pcļuks Ļuks un nomāktā, sērīgā balsī sacīja:
— Interesanto tikšanos klubā notikusi liela un negaidīta nelaime. Tomēr mums godam un kārtīgi jābeidz sarīkojums. —ļ Viņš godbijīgi pagriezās uz nelaimīgās Lītes pusi. — Ļaujiet jums, ievērojamā ceļotāja, visu klātesošo peļu vārdā sirsnīgi pateikties par to, l<a nebijāt lepna un dalījāties ar mums neparastajos, neatkārtojamajos ceļojuma iespaidos! Jūs iespraucāties tur, kur nebija spērusi kāju neviena pele, jūs nenobijāties no bīstamā ceļa pa neizpētītajiem Putekļu Sūcēja īpašumiem un visur, kur bijāt, ar savu cēlo izturēšanos un drosmīgajiem varoņdarbiem darījāt godu visai mūsu dzimtai!
Svinīgi ierībējās bungas, kas darinātas no uzpirksteņa, pārvilkta ar prusaka spārniņu, tad piesteidzās divas peles un uzlika ceļotājai linsēklu krelles un pasniedza ierāmētu putekļu sūcēja «Vētra» attēlu, ko bija speciāli izgrauzušas no krāsaina žurnāla.
Aizkustinātā ceļotāja pateicās par dāvanām un uzmanību. Pec tam, skatīdamās uz žurkas Ņurkas uzpūsto vaigu un ar batista nēzdodziņu slaucīdama asaras, piebilda:
— Varat atņemt man dzīvību, varat atņemt visus suvenīrus, varat atņemt pat skropstas — taču iespaidus neviens man nekad nespēs atņemt!
Ar to beidzās neparastā vakarēšana, par kuru līdz šim klīst valodas no pagraba pagrabā, no pagrīdes pagrīde un no pajumtes pajumtē …
RUNČA LIELAIS LĒCIENS
Uz divpadsmitstāvu nama jumta starp televīzijas antenām skraidīja noraizējies runcis Uncis. Viņš arvien vēl nekādi nespēja noticēt, ka nokļuvis tik muļķīgā stāvoklī.. . Un viss sākās tā: pirms kādas stundas, kad viņš, runcis Uncis, ļoti mierīgi snauda divpadsmita stāva kāpņu laukumiņā, no lejas ar liftu pacēlās televīzijas meistars. Meistars pa dzelzs kāpnēm uzkāpa augšā un griestos atvēra lūku. Tad caur atvērto lūku uzrāpās uz jumta, bet runcis Uncis, nespēdams valdīt ziņkāri, arī pa dzelzs kāpnēm uzlavījās augšā un nokļuva uz jumta. Televīzijas meistars droši vien nepamanīja runci un, ja pamanīja, tad, aizņemts ar savu darbu, aizmirsa. Kamēr meistars kārtoja antenu, runcis ka apburts grozījās uz visām četrām pusēm . . . Kacli skati, kādas ainavas, kādi pasaules plašumi, ehehehēl . . . Un, kamēr runcis Uncis, iepletis muti, blenza uz neredzētajiem tālumiem, kamēr aizdzina no jumta baložu pāri, kas mīlīgi ūbināja, kamēr cēla gaisā ūsu pret suni, kas apakšā tupēja pagalmā, —4 pa to laiku televīzijas meistars paguva beigt savu darbu un nokāpt no jumta. Izdzirdējis aizveramās lūkas klaudzienu, runcis pēkšņi atjēdzās un kā zibens metās pie izejas, taču, kā mēdz sacīt, kas par vēlu, tas par skādi…
Tā viņš palika viens pats uz liela, augsta jumta starp televīzijas antenām un vēdināšanas skursteņiem . . . Patiesības dēļ jāteic, ka sākumā runcis it nemaz nenoskuma, — gluži otrādi, viņš pat nopriecājās, ka sagaidījis tik interesantu piedzīvojumu, par kuru vēlāk varēs tēlaini un ar izskaistinājumiem stāstīt sava pagalma sunim un citu pagalmu runčiem . . . «Kas tur liels,» viņš mierināja sevi, «gadās arī daudz sliktāk. Mans vectētiņš tādos gadījumos mēdza sacīt: nevar būt, ka nav kur mukt!» Un šeit vel mīļi sildīja saule, jumts bija sakarsis kā māla krāsns, gardi smaržoja darva, un runcis Uncis visā augumā izstiepās gar lifta paaugstinājumu pašā piesaulē. Drīz vien viņš aizmiga. Bet aizmidzis redzēja sapni, kādu vēl nekad nedz pats, nedz viņa vectēvs nebija redzējis. Sa sapņa dēļ vien bija vērts uzkāpt ne tikai uz divpadsmitstāvu, bet arī uz simtstāvu nama jumta! .. .Te Uncis redzēja, raugi, kādu sapni: viņš vairs nav uz jumta, bet uz liela mākoņa; mākonis pārsegts ar skaistu arabu paklāju, tik garu, ka viena tā mala nokarājusies līdz pašai zemei. Pa šo paklāju brauc augšup kariete, kuru velk sešpadsmit baltas peles. Uz važoņa bukas sēž žurka Ņurka, pielīmējusi sev zagtas skropstas, un tā vicina pātagu, ka peles traucas palekdarnās … Beidzot kariete uzbrauc uz mākoņa un apstājas blakus runcim Uncim. Žurka Ņurka godbijīgi atver karietes durvis un izņem cepuri ar pāva spalvu un pāri lielisku, dzeltenu safjānādas zābaku — gluži tādu, kādus valkāja Runcis Zābakos, kuru Uncis bija redzējis krāsainā zīmējumā. Šie greznumi paredzēti Uncim, viņš uzliek cepuri, uzauj zābakus un sē- /.as karietē ar zelta ģerboni. Gaisā iesvelpjas žurkas pātaga, un viņi pa paklāju noripo lejā, bet uz viņiem lūr visi pilsētas runči, suņi, vārnas un zvirbuļi. Uncis izbāž no karietes ķetnu un laipnīgi nober lejā sauju skrandžu … Nu tik sākas plēšanās! Skats tik interesants un jocīgs, ka runcis miegā smaida ūsās un . .. pamostas. Pamodies tīkami staipās un jau cel ķepu, lai mazgātu muti, kad pēkšņi atceras, kur viņš atrodas un kas viņam atgadījies .. . Saule jau paspējusi paslēpties, jumts' — atdzist, un liels nemiers sažņaudz runcim sirdi. Viņš atkal pieskrien pie lūkas, cerēdams, ka atradis to atvērtu, bet diemžēl, diemžēl! .. . Turklāt viņu vēl sāk mocīt izsalkums, un ēdamais, kā zināms, uz jumtiem nemētājas. Ja nu izdotos noķert treknu, neveiklu balodi. Tomēr tie visi, pamanījuši briesmas, pārvācās uz cita nama jumtu un no turienes mierīgi blenza, kā runcis mētājas.
Neapjēgdams, pie kā ķerties, runcis Uncis piekļāvās pie jumta malas un paskatījās uz leju. No augstuma viņam reiba galva. Pagalms bija tumšs un tukšs, toties zem paša jumta bija dziļi iedobti balkoni. Tomēr nav ko sapņot par lēcienu uz tiem — maz cerību aizķerties aiz lentera, bet neaizķēries nokritīs zemē kā maiss . ..
— Ņau! — runcis brēca, skatīdamies uz leju, uz balkonu, cerēdams sagaidīt palīdzību. Un tiešām: balkona durvis atveras, kāds iznāca ārā.
— Ņau, ņau, ņau, — runcis atkārtoja. — Ņaaaau!
— Šķic, riebekli! balss nikni iesaucās, balkona durvis atkal aizvērās, un viss norima.
Gandrīz vai raudādams runcis atkāpās no jumta malas un sāka grozīties ap antenām. «Varbūt kāda jānogāž,» viņam iešāvās prāta drosmīga doma, «tad sabojātos televizori un šeit atkal ierastos meistars.» Viņš ieskrējās un trieca ar plecu pa antenas dzelzs kātu. Taču tas pat nepakustējās, toties Uncis tā satrieca savu sānu, ka ilgi locījās un šņāca no sāpēm. Otru antenu viņš pamēģināja nogāzt pamazām, stumdams to ar visu augumu, bet arī nekas neizdevās.
— Slikti, — viņš sev atzinās un smagi nopūtās.