Ķēve pat mazāko uzmanību nepievērsa mūžīgi dunošajai šosejai; smagi palēkdamās ar sapītajām priekškājām, viņa meklēja neapgrauztu zāles kušķi un ar asti gaiņāja no muguras dundurus. Toties kumeliņš, kas tikko pirms mēneša nostājies uz
garam, stipram kājelem, nespeja atraut no šosejas izbrīna un valdzinājuma pilnās acis.
— Ak vai, cik skaista, — viņš klaigāja, ieraudzījis oranžu automašīnu. — Ak vai, cik liela! — Viņš pat pietupās, ieraudzījis sudrabkrāsas kravas automašīnu — saldētavu ar uzrakstu «Transeksport». — Ak vai, cik jocīga! — Iepletis acis, raudzījās uz kāzinieku automašīnu ar lelli, kas bija uzsēdināta uz jumta.
Reiz viņš no smiekliem iesprauslājās:
— Ak vai, ko redzu! . . . Palūkojies, māt: uz automašīnas uzzīmēts dzeltens cālis!
Bet viņa mātei, kā sacījām, nepatika lūsināties uz automašīnām. Viņa pat tīšām pagrieza uz šoseju pakaļpusi, ar to skaidri parādīdama, ka viņa ar visādām automašīnām nav draugos. Un vispār kumeliņa un viņa mātes.gaumes bija visai atšķirīgas. Ja kumeliņam debesis izskatījās dzidras un zilas, zāle — tīra un garda, ūdens — skaidrs un veldzīgs, tad viņa māte katrā ūdens malkā sajuta mazgājamo pulveri, gaisā — sodrējus un sēru, zālē — pesticīdus un citādas ķimikālijas. Arī šoseja viņu kaitināja: troksnis, putekļi, bet automašīnas viņa dēvēja par smirdīgām dzelzs kastēm . . . Tāpēc kumeliņš par saviem priecīgajiem atklājumiem un jūsmojumiem labprātāk dalījās ar brūnraibo teli, kura mēdza nošķirties no liela ganāmpulka, lai omulīgi papļāpātu ar jautru un mundru kumeliņu.
— Ak, cik labi būtu, — abi tērzēja, — ja lielā, sudrabainā «Transeksport» automašīna paņemtu mūs un pavizinātu!
— Es ļoti baidītos izkrist. — Tele bailīgi pamirkšķināja.
— Bet es neļautu tev izkrist, es pieturētu tevi. — Kumeliņš drosmīgi izslēja kaklu.
— Es tā arī domāju. — Tele kautrīgi nodūra acis. — Skriešu, pastāstīšu mātei, cik tu esi lielisks un drosmīgs.
Tele aizskrēja, bet kumeliņš, no prieka pat palēkdamies, tāpat steidzās pie savas ķēves un no jauna blenza uz šoseju.
— Ak vai, — viņš atkal iesaucās, — sarkana mašīna ar kāpnēm! .. . Māt, kāpēc tās kāpnes?
— Nezinu un negribu zināt, — ķēve nobubināja, pat nepaskatījusies uz to pusi.
— Ak vai, ak vai, — kumeliņš vēlreiz iesaucās, — tādu es tiešām vēl neesmu redzējis!
Pa šoseju lēni ripoja kravas automašīna ar augstu nožogojumu, aiz kura stāvēja zirgi. Viņu acis izskatījās izbīļa pilnas, bet galvas bija skumīgi un nevarīgi nodurtas.
— Laimīgu ceļu! — kumeliņš iezviedzās. — Omulīgi pavizināties pa plašo pasauli! … Kā es jūs apskaužu!
Kāds vecs zirgs pacēla galvu un atbildei kaut ko nosprauslājās, tomēr kumeliņš nesaprata, ko.
— Viņš, bez šaubām, pateicās man par skaistiem novēlējumiem, — kumeliņš sev sacīja un, ieraudzījis, ka tele atgriezusies pie aploka, lēkšiem aizlēkšoja pie viņas.
— Vai dzirdēji, — viņš skriedams sauca, — vai redzēji, kā mani radinieki brauc apskatīt pasauli? Es viņiem novēlēju laimīgu ceļu, un viņi man pateicās! Kad izaugšu liels — tāpat braukšu palūkoties apkārt un ieraudzīt skaisto pasauli!
Tomēr šoreiz tele nesteidzās kumeliņam piekrist. Viņa bija pat uzpūtīga un ne visai draudzīga.
— Bet māte man sacīja, — viņa atcirta kumeliņam, — ka tavi radinieki zirgi brauca uz lopkautuvi, kur viņus visus nokaus.
— Nokaus?! — kumeliņš brīnījās, taču viņa spožās acis sa- drūma.
— Jā, nokaus, — tele atkārtoja. — Un vēl sacīja, ka drīz visus zirgus vedīšot uz lopkautuvi.
— Nemelo! — kumeliņš satraukti iesaucās.
— Sacīja, sacīja, māte sacīja, — tele nežēlīgi trieca tālāk, — ka no zirgiem tagad neesot nekāda labuma, ka tie nevienam neesot vajadzīgi, māte sacīja, un tāpēc tos nokauj. Sacīja, ka automašīnas un traktori jau izstūmuši zirgus, bet mūs, govis, māte sacīja, neviens neizstums, jo mēs dodam saldu pienu, toties jūs, zirgi, viņa sacīja, neko labu nedodat un nedosiet, tikai noēdat mūsu zāli, un no tā nav nekāda labuma.
Kumeliņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — viņu tā satrieca teles teiktais.
— Un tāpēc māte man sacīja, lai neskatos vairs uz tevi! — raibā tele beidza un, lepni pacēlusi ragus, aizgāja no aploka, atstājusi aizvainoto un pazemoto kumeliņu.
— Melis meloja, pa tiltu klinkāja, tilts sagrabēja, melis pačibēja! — kumeliņš atjēdzies uzsauca aizejošajai telei, tomēr tā neuzskatīja par vajadzīgu pat palūkoties atpakaļ.
«Melis meloja .. .» kumeliņš atkārtoja, tomēr viņa skaidrās un paļāvīgās sirds miers bija sagandēts, un, pieskrējis pie ķēves, viņš piekļāva galvu pie tās siltā kakla, meklēdams iepriecinājumu un mierinājumu.
— Vai taisnība, ka no mums, zirgiem, nav nekāda labuma un ka traktori un automašīnas mūs izstūmušas? — viņš klusi jautāja, cerēdams, ka māte tikai pasmiesies un atbildēs — tie visi ir meli.
Taču ķēve pašūpoja galvu un sacīja:
— Jā, taisnība.
— Un tā lielā automašīna ar nožogojumu, — kumeliņš atkal jautāja, — vai tiešām tā veda zirgus uz lopkautuvi?
— Kas tev to teica? — māte painteresējās.
— Brūnraibā tele. Un vēl teica, — kumeliņš nošņaukājās,
— ka no manis neesot nekāda labuma, tāpēc ar mani viņa vairs nedraudzēšoties.
Ķēve satraukti un mīļi paskatījās uz savu garkāji kumeliņu, kuru tik negaidīti pārsteigusi un nomākusi sāpīgā dzīves patiesība.
Kad vakarkrēslā abi atgriezās stallī, viņa cauru nakti dēlam stāstīja par zirgu pagātni, stāstīja par tik apbrīnojamiem un neparastiem notikumiem, ka nākamajā dienā kumeliņš, atkal priecīgi palēkdamies, aizskrēja pie govju aploka un tikmēr drais- kojās gar to, kamēr uzpūtīgā tele nenocietās un pienāca klāt.
— Bet mana māte sacīja, — kumeliņš bēra kā zirņus,
— mana māte sacīja, ka zirgiem, rumakiem esot tik jauka un dižena pagātne, kādas nekad nav bijis un nebūs nevienai govij! . . . Mate teica, ka mes esot devušies karos un asiņaini krituši kaujas laukā, un auļojuši ātrāk nekā vējš, nesdami jātniekus ar uzvaras vēsti! Un vēl māte sacīja, ka mēs esot bijuši karaļu visdārgākā dāvana un arāja vislielākā cerība! Vēl sacīja, ka mums ap kaklu skanējuši zvārguļi un safjāna segli bijuši izšūti ar zeltu, un, viņa sacīja, mēs esot joņojuši cauri vilku bariem, lai glābtu no bailēm sagumušos cilvēkus .. . Man viņa sacīja, ka arī tagad rikšotāji piedaloties sacensībās un visa pasaule tiem aplaudējot! Un vēl teica, — kumeliņš bēra pat aizelsdamies, — ka jūs, govis, esot sliņķes un resnvēderes, tikai ēdot, maujot un ļaujoties slaukt, tikai plunkšķinot kā zosis un jums neesot nekādas interesantas vēstures, re!
Brīdi brūnraibā tele stāvēja bez valodas, ar grūtībām sagremoja visu, ko bija dzirdējusi. Bet attapusies atcirta:
— Pastāstīšu mātei visu, ko sarunāji par mums, gan to, ka mēs esot resnvēderes un sliņķes, gan to, ka bļaures, un māte pateiks bullim, lai tev iedur ar ragu!
— Sūdzībniece! — kumeliņš nicīgi cirta pretī.
Pēc neilga klusuma brīža tele piebilda:
— Lai kāda būtu jūsu pagātne, tik un tā mašīnas jūs izstūmušas, bet mūs neviens nav izstūmis! Un, ja jūs, zirgi, esat tik dūšīgi, tik daudzos karos karojuši, tad kāpēc nobijāties no automašīnām un traktoriem, kāpēc neiedrošināties pret tiem pat pašmakstināt?