Tagad kumeliņš vairs nevarēja atrast atbildi, tikai aiz īgnuma ar nagu kasīja zemi un dauzīja asti.
Bet tele aizskrēja atpakaļ pie ganāmpulka, piekļāvās govij pie sāniem un, uzmetusi lūpu, no tālienes lūrēja uz kumeliņu.
Kumeliņš pastāvēja pie tukšā aploka, tad domīgs aizrikšoja uz savu lauku. Teles vārdi viņu pa īstam satrauca. Lai nu ko domātu, lai nu kā dusmotos, tomēr tajos bija savs patiesības grauds. Taisnību sakot, viņi, zirgi, tiešām ne reizes nebija pretojušies nekaunīgajiem traktoriem un automašīnām. Kāda tam jēga, ka ķēve nicīgi novēršas no ripojošām automašīnām — tomēr automašīnām no tā nav ne silts, ne auksts!
Un atbildība par visu zirgu godu kā vēl smagāks akmens nomāca kumeliņa jauno sirdi. Tagad viņš pat mātei nepasūdzē- jās, jo saprata, ka ir jautājumi, kas jārisina pašam. Viņš pavisam citādām acīm tagad skatījās uz šoseju, uz nebeidzamām automašīnu rindām, bet skatīdamies prātoja kaut ko savu . .. Tad pēkšņi apņēmības pilns aizlēkšoja uz šosejas pusi.
— Kur tu? — Ķēve mēģināja apturēt viņu. — Pie šosejas ir bīstami, atgriezies p]avā!
Kumeliņš izlikās, it kā nedzirdētu viņu. Pārlēcis pār šosej- malas grāvi, viņš apstājās pašā ceļa malā un, kaut ko gaidīdams, uzmanīgi vēroja garāmbraucošās automašīnas. Gaidīja ilgi — tikmēr, kamēr tālumā iznira visu automašīnu karaliene — milzīgā sudrabkrāsas saldētava «Transeksport». Kad automašīna jau bija klāt, kumeliņš strauji izlēca uz šosejas un, plati iepletis kājas, izslēja krūtis pret sudraba milzi uz riteņiem.
Šoferis, pa augstas kabīnes logu ieraudzījis nezin no kurienes radušos kumeliņu, kurš ne tikai mašīnai bija aizsprostojis ceļu, bet, šķita, vēl metīsies tai virsū, — tātad, to ieraudzījis, šoferis samulsa, pārāk strauji nobremzēja, pārāk stipri sagrieza stūri, un «Transeksport» triecās sāņus, ieslīdēja grāvī un ar troksni apgāzās.
Pēc tam vēl brīdi šņākdami griezās milzīgi, melni riteņi, un, kad tie pārstāja griezties, iestājās šaušalīgi dīvains klusums. Ķēve no šausmām pārakmeņojās, bet govju ganāmpulks un brūns bullis pārstāja ēst zāli, tikai izvalbījuši acis, blenza uz apgāzušos automašīnu, kas no tālienes izskatījās līdzīga vētras sagāztam šķūnim.
Kumeliņš joprojām stāvēja uz šosejas, ar visām četrām kājām atspēries pret bruģi, tikai tagad tās drebēja kā zaķa aste. Mirkšķinādams acis un pats neticēdams tam, ko izdarījis, viņš vēl ilgi stāvētu un skatītos, ja nebūtu garāmbraucošo automašīnu, kuras cita pēc citas apstājās katastrofas vietā. Sapratis, ka laiks dot kājām ziņu, kumeliņš apgriezās un aizjoņoja atpakaļ uz noru un piekļāvās pie savas mātes.
Abi klusu vēroja, kā cilvēki ar mokām atvēra apgāzušās kabīnes durvis un pa tām izķepurojās šoferis, raidīdams lāstus un pērkonus visiem zirgiem, ķēvēm un kumeliņiem. Nolēcis zemē, viņš steidzās meklēt vaininieku, bet, ieraudzījis to, paķēra mietu un skrēja uz noru.
— Mūc, ko kājas nes! — māte pamudināja kumeliņu, un tas laidās prom.
Šoferis mēģināja dzīties pakaļ, taču laukos ātrāk noķersi vēju! .. . Arvien vēl raidīdams lāstus, viņš atgriezās uz šosejas un aizsteidzās meklēt telefonu, lai izsauktu tehnisko palīdzību.
Kad briesmas bija garām, kumeliņš no citas puses pieskrēja pie govju aploka. Ganāmpulks un viens brūns bullis, tērgājot par dīvaino notikumu uz šosejas, atkal plūca zāli. Tikai jaunā brūnraibā tele neaiztika zāli, bet ar acīm meklēja kumeliņu. Ieraudzījusi viņu, uzreiz pieskrēja pie aploka.
— Govs man … — viņa iesāka.
Kumeliņš izlikās, ka nedzird. Tagad, kad bija laimējies izvairīties no soda, kad pārstāja drebēt stilbi, viņš cik necik atžirga un pat izslēja kaklu.
— Govs man sacīja, — tele atkārtoja, — ka ir muļķīgi un neglīti tā darīt, ka tu pats varēji iet bojā un pazudināt šoferi…
Bet pēcāk piebilda:
— Un man . .. man šķiet, ka tu esi tāds drosminieks, kādu mūsu pļava nekad nav redzējusi un neredzēs!
Kumeliņš klusēja. Viņš vērās tālē un it kā redzēja strauju zirgu, kas no kaujas lauka nes ievainotu jātnieku . . . Redzēja zirgus ar zvārguļiem, kuriem dzenas pakaļ plēsīgu vilku bari, redzēja zirgus pieguļā, kur visapkārt pogo lakstīgalas, redzēja zirgu sacensības uz ledus; redzēja, kā zirgs atspēries velk asu arklu — redzēja visu zirgu brīnišķo pagātni…
SUDRABA SUNS UZ MĒNESS
Bezvārda un bezpajumtes suņukam sasita aci. Sasita tas pats nerātnais puišelis, kurš, kā atceraties, sienāzim norāva kāju un pabāza viņu zem glāzes. Pusaklais suņuks, īdēdams aiz sāpēm, ar mokām aizklinkāja uz savu slēptuvi Viļņēles upes krastā, blakus augstai kraujai. Tur ielīda tukšā tomātu kastē un žēli iesmilkstējās.
Lielknābei vārnai, kas tuvumā tupēja kokā, apnika klausīties suņa vaimanas, un tā sīvi ieķērcās:
— Labāk pakauc mēnesim, tas varbūt atsauksies!
— Mēnesim? — suņuks brīnījās. — Bet kas no turienes atsauksies?
— Kad dzirdēsi, tad zināsi! — vārna noburkšķēja un aiz lidoja.
Suņuks neticīgi pagrozīja galvu un aizmirsa vārnas vārdus, jo viņu vēl arvien mocīja sāpošā acs. Taču naktī, kad virs upes kraujas uzlēca liels, apaļš mēness, suņuks atcerējās vārnas padomu. Izlīdis no kastes, viņš pagrieza uz mēnesi veselo aci un ilgi vēroja tā sudraboto virsmu. Beidzot bikli iekaucās:
— A-ū!
— A-ūūū … — atgriezās tāda pati klusa un bikla atbilde.
Suņuks neticēja savām ausīm. Vai tiešām vārna būtu sacījusi patiesību? Viņš ievilka gaisu, atgāza galvu un iekaucās uz mēnesi — šoreiz skaļi un stiepti.
— A-ūūūūūū! A-ūūūūū!
Un tūlīt atgriezās tāds pats stiepts un skaļš sauciens:
— Aaa-ūūūūū … Aaa-ūūūūū …
Suņuks izbrīnījies un sagrauzts ielūkojās spožajā mēness ripā. Skatījās tik ilgi un neatlaidīgi, ka viņa vienīgajā acī sāka ņirbēt, un viņš uz mēness ieraudzīja kustīgu būtni un sudraba pinkas.
«Vai tiešām uz mēness dzīvo suns?» bezvārda suņuks kļuva domīgs. «Bet. .. bet, ja viņš atsaucas uz manu kaucienu, — tad taču dzīvo! . .. Re, re,» suņuks vēl skatījās, «it kā redzu viņa spico sudraba ausi. Viņš saslējis ausis un gaida, kad atkal pasaukšu!»
— Au, au, au, — bezpajumtes suņuks rēja uz mēnesi un tūlīt sagaidīja atbildi:
— Auu…auuu …auuu . ..
«Viņš atkal atsaucās!» suņuks aiz prieka līda vai no ādas laukā. «Padomājiet tikai: atkal atsaucās! … Ko tu teiksi: dzīvo uz mēness — un cauri! Bet kāpēc gan ne? Ja ir mēness — uz tā kādam jādzīvo!»
Suņuks paskatījās apkārt, alkdams kādam pastāstīt par savu brīnumaino atklājumu. Taču viņš bija bezpajumtnieks, viens kā pirksts, un neatrada, kam izteikt savu prieku; tad atkal pagriezās pret savu jauno draugu uz mēness.
i 16
— Manu braļuk! — viņš ilgu pilna balsī pasauca.
— Uuuu .. . ļuuuk… — atlidoja tāda pati ilgu pilna atbilde.
— Vienīgais draugs … — suņuks aizkustināti čukstēja un atkal iesaucās: — Tu arvien man atsaucies, labi?
— Labiiii … — mēness suns atbildēja un, kā pusaklajam suņukam rādījās, pat palocīja galvu.
Pēc brīža mēness aizpeldēja un paslēpās aiz kraujas. Iespī- dējās auseklis, bet uz koka atkal nolaidās lielā vārna un sāka raudzīties pēc laupījuma.