Un viņa atkal maigi novilka spārnu gar Dondona vaigu un nozuda aiz atvērtā loga. Dondons ilgi raudzījās pakaļ taurenī- tci, bet viņa acs staroja kā vēl nekad.
«Šautriņa drīz atgriezīsies!» robota dzelzs sirds dziedāja. «Viņa pieķērusies man, viņa atgriezīsies un mīļi piekļausies pie mana pleca! … Ai, kaut šī nakts nekad nebeigtos! … Tad es varbūt pamazām iemācītos izrunāt citus vārdus, kas nav ieprogrammēti, un pateiktos viņai par spārnu maigo pieskārienu, un pasacītu, ka viņa man ir vienīgā visā pasaulē, mana Šautriņa .. .»
Robota oranžā acs ne reizes nenovirzījās no loga — viņš tik nepacietīgi gaidīja taurenītes atgriešanos.
Viņa atgriezās — bet ļoti dīvaini. Iešāvās iekšā un kā jukusi metās robotam pie krūtīm.
— Man dzenas pakaļ! — taurenīte iespiedzās nelabā balsī. — Dondon, man dzenas pakaļ!
Un tiešām: aiz loga pavīdēja melna ēna, un, draudīgi švīkstinādama spārnus, iekšā ielidoja sikspārnis.
— Viņam neatdod mani! — Taurenīte kļāvās klāt pie robota. — Viņš norīs mani! .. .
Robots drosmīgi izslēja krūtis un gribēja izrunāt: «Nebaidies, visā izstādē es esmu varenākais, neviens neiedrošināsies tev pat pieskarties!»
Tomēr viņš izrunāja:
— Mans vārds ir Dondons.
Sikspārnis aplidoja ap robotu un beidzot ieraudzīja taure- nīti, kas bija pie tā piekļāvusies.
— Glāb mani, Dondoniņ! — taurenīte lūgdama iesaucās.
«Prom no šejienes!» robots gribēja uzkliegt sikspārnim, taču
atkal izrunāja to, ko vienīgi prata izrunāt.
Sikspārnis ar asu knābi cirta taurenītei, bet nepaguva to noknābt: taurenīte nokrita zemē, uz grīdas, un pavēlās robotam zem kājām.
— Mans spārns! … — viņa ievaidējās, kad sikspārnis, atkal apmetis vairākus apļus un neatradis taurenīti, izlidoja ārā pa logu. — Man norāva spārnu! … Ai, Dondoniņ, kāpēc tu neaizsargāji mani?
— Tagad es atbildu uz ļoti nesaprātīgiem jautājumiem, — Dondons noskaldīja un zobgalīgi pasmējās: —'Ha-ha-ha!
Robotam šermuļi pārskrēja pār muguru savas atbildes dēļ, tomēr viņš neko citu nespēja.
Bet taurenīte dauzīja savu vienīgo spārnu, jo alka pacelties un atgriezties kastaņā, kamēr nav atausis rīts. Taču viņa tikai kā vilciņš griezās uz vietas.
— Ja tu zinātu, kā man sāp … — viņa iešņukstējās.
— Man vislabāk patīk mašīneļļa, bet visvairāk nepatīk krējuma saldējums ar aprikožu ievārījumu, — skanēja atbilde.
— Ko tu sacīji? — Šautriņa nespēja noticēt. — Vai tiešām tev it nemaz nav žēl manis?
— Robotus sagaida nākotne ar visplašākajām perspektīvām! — viņa dzirdēja atbildi.
— Cik nežēlīgs tu esi . .. un bezsirdīgs … — taurenīte čukstēja aizvien vārgākā balsī.
— Man jāizpilda viss, kas manī ieprogrammēts!
Taurenīte jau gandrīz nekustējās. Tikai vēl vienu, pēdējo
reizi pacēla spārnu un lēni to nolaida — lai nekad vairs nepaceltu.
— Ardievu, Dondoniņ … — viņa mirdama sacīja.
— Novēlu jums lielisku veselību un veiksmi personiskajā dzīvē! — robots izkliedza un tik priecīgi piecirta kāju, ka nodunēja zāles grīda.
Pēc tam iestājās kapa klusums. Šautriņa beigta gulēja pie robota kājām, aiz loga jau svīda gaisma, atvērās izstādes durvis, un ieplūda ziņkārīgo apmeklētāju vilnis. Viņi, protams, tūlīt ielenca robotu.
— Kāds ir tavs vārds? — skanēja jautājums Nr. 1.
«Viņa mani sauc par Dondoniņu . . .» sirdsapziņas mocītais robots atcerējās. «Vairāk neviens mani nekad tā nesauks!»
— Kur ir tava dzimtene? — sekoja otrs jautājums.
«Viņas dzimtene, kā stāstīja, ir kastaņa . .. Nekad neesmu redzējis kastaņas un to baltos ziedus.. .» Asaras robotam žņaudza kaklu.
Viņš neatbildēja nedz uz trešo, nedz kādu citu jautājumu un, tas vēl nebija viss, ne reizes nepamirkšķināja aci, nepacilāja rokas, nepiecirta kāju.
Tad atkal ataicināja galveno inženieri. Viņš paklaudzināja Dondona krūtis, pagrozīja uzgriežņus un stingri pavēlēja:
— Nu runā! … Kāda ir robotu nākotne?
— Kas … ta … — robots ar grūtībām izrunāja, bet viņa krūtīs kaut kas pārtrūka.
Galvenais inženieris sarauca pieri un sacīja:
— Mūsu robots sabojājies . . Bet cik sakarīgi pildīja programmu! … Būs jāpārstrādā vai jāizmet dzelzs lūžņos .. .
Atnesa baltu audeklu un pārsedza robotu. Virsū piesprauda zīmīti: «Bojājies.»
Zem audekla bija kluss kā zārkā . .. Bet naktī, kad pa atvērto logu ielidoja vējš, nesdams ziedošo kastaņu smaržu un to lapu čaukstoņu, zem audekla atskanēja dobjas, saraustītas skaņas, it kā šeit kāds mācītos izrunāt pirmos vārdus:
— Šaut… ri… ņa .. . Kas .. . ta … ņa … Sā . .. pes…
PAJACO SMIEKLI
Aurims — jā, tas pats, kurš kādreiz pieraudāja veselu ezeru, — tātad Aurims ceļo uz veikalu. Vienā rokā viņam ir grozs, otrā — zīmīte, kurā māte sarakstījusi visu, kas jānopērk: trīs pudeles piena, divas burciņas krējuma, tūtu cukura, paciņu sviesta, vēl maizi, pīrāgu un piecus saldos sieriņus ar rozīnēm.
Aurims soļo, neskatīdamies apkārt, netūļādamies, priecīgi šūpodams grozu, tikai pēkšņi viņa ausis ieklausās un solis kļūst lēnāks. Blakus ielā dzirdami blīkšķi. Tur atrodas šautuve, un tagad kāds paukšķina mērķī.
«Bet ja . .. ja . ..» zēns neapņēmīgi mīņājas, «ja es aizietu tikai paskatīties . . . Tikai paskatīties — un neko vairāk.»
Un kājas pašas viņu jau nes uz šautuves pusi. Durvis plaši atvērtas, un redzams vientuļš puisis, kurš pielādējis šauteni. Paukš! Trāpīgas lodes skarta, kravas automašīna ierūcas, pabrauc uz priekšu un atgriežas atpakaļ. Aurimam pat plaukstas sāk niezēt — tā kārojas pašam pakampt šauteni! Viņš nav iesācējs, viņš zina, kā jāieliek patrona, kā laide jāpiekjauj pie pleca, kā jānospiež mēlīte, viņš zina visu kā vecs, pieredzējis strēlnieks! …
Puisis noliek šauteni un aiziet. Šautuve paliek pavisam tukša. Uz gara galda guļ vairākas šautenes un pilna kārba ar patronām.
«Un ja .. . ja …» zēns atkal mīņājas, «ja es izšautu tikai vienu reizi . .. Tikai vienu reizīti — un cauri! …»
— Tēvoc, — viņš pat nepamana, kā izrunā, — dodiet man . .. trīs patronas!
Kalpotājs nober viņam trīs svina gabaliņus, paņem deviņas kapeikas un uzmanīgi vēro, vai tāds pipars pats spēs pielādēt šauteni. Tomēr Aurims veiksmīgi pielādē, tad ar plecu piekļaujas pie laides un, pārsvēries pār galdu, meklē mērķi. ..
Te dzirnaviņas, te kuģis, te tanks, papagailis, pajaco, te lidmašīna, kravas automašīna, vanags, tīģeris, puķes zieds . .. Aurims izvēlas pajaco, kurš pacēlis rokā zilu bumbiņu. Ja trāpa pa bumbiņu, pajaco met kūleni un smaidīdams atkal pieceļas kājās.
Taču šodien pajaco it kā noskumis, it kā vairs nesmaida — varbūt tāpēc, ka nezin kāda kļūmīgi raidīta lode pāršķēlusi viņam vaigu zem pašas acs — varētu sacīt, tur sastingusi liela asara, bet nogurusī roka tik tikko spēj noturēt zilo bumbiņu …
Kad Aurims nomērķē un jau taisās nospiest mēlīti, pajaco tā kā sakustas un lēni purina galvu — it kā lūdz, lai nešauj uz viņu.
— Vai tev manis nav žēl? — Aurims dzird viņa klusu čuk- stienu. — Taču esmu gluži tāds pats kā tu: divas kājas, divas rokas, arī acis man ir, arī deguns . . . Šautuvē tik daudz mērķu, bet nevienam netiek tik daudz kā man!… Varbūt tāpēc, ka