•esmu jokdaris un smejos pat caur asarām? . .. Paskaties, par ko pārvērties mans domino — tāds kā kožu sakapāts, galīgi •caurumains, un neviens nesalabo, nesalāpa . .. Tikai šauj un šauj bez žēlastības . .. Vismaz tu pasaudzē mani, nelaimīgo jokdari …
Aurims pašķielē uz kalpotāju: varbūt arī viņš dzirdēja pa- jaco čukstoņu? Nē, neko neredzēja, neko nedzirdēja, tikai skaita naudu.
«Man laikam spokojas,» zēns saka sev un atkal mērķē uz pa j aco.
— Nu tad arī šauj, bezsirdi! — Pajaco piecērt kāju un sažņaudz dūri. — Paskatīsimies, vai kaut viena lode man trāpīs!
— Un trāpīs gan! — Aurims pasmejas.
— Ak, tu smejies, bezsirdi! — Pajaco sarūgtināts pašūpo galvu. — Tad iegaumē: smejas tas, kas smejas pēdējais!
Aurims varētu zvērēt, ka tajā mirklī, kad viņš nospieda mē- liti, pajaco strauji pietupās, un lode iecirtās augsti viņam virs galvas.
— Nekas, nekas, — zēns mierīgi murmina un ieliek otru patronu. — No manis neaizmuksi!
Viņš rūpīgi nomērķē, bet ko lai saka: kad lode jau svelpj, pajaco veikli pasitas sāņus. Lode, protams, aizcērtas garām, un pajaco parāda Aurimam garu degunu: še tev!
— Paga, paga, — zēns saniknojas. — Trešā lode arvien ir trāpīgākā!
Tomēr no trešās, vistrāpīgākās lodes pajaco viegli izvairās, ■stipri palēkdamies uz augšu. Zēnam no īgnuma pat mute kļūst sausa: nē, šim palaidniekam pajaco viņš nekad nepiekāpsies!
— Tēvoc, man vēl desmit patronas, — viņš saka kalpotājam un nober uz galda monētas.
— Vai vecāki tev ļāva tik daudz naudas izšaudīt? — kalpotājs jautā.
— Ļāva, te ir mana ietaupītā nauda, — Aurims pat ne- sarkdams melo un saņem vēl desmit svina gabaliņus.
— No desmit vismaz viens noteikti trāpīs! — viņš draud pajaco un atkal piespiež šautenes laidi. — Tad paskatīsimies, kurš smejas pēdējais!
Lodes lido un lido, bet arī pajaco nesnauž: te pieliecas, te pietupstas, te palecas vai pasviež uz augšu bumbiņu un, beidzot, kad pēdējā lode iespraucas kaut kur zem viņa kurpes, zobodamies parāda sarkanu mēli.
— Ha-ha-ha! — viņš smejas par neveiksminieku Aurimu.
— Ho, he, hi, ha! — viņam piebalso visi citi mērķi, bet kravas automašīna pat kratās no smiekliem.
— Tēvoc, — Aurims prasa, — vēl trīsdesmit patronu!
Kalpotājs par kaut ko smaida, noskaita viņam trīsdesmit
skrotis, un Aurims, tās savācis, nikni padraud pajaco:
— Vai nu tu, vai es! Par katru cenu!
— Iepūt man degunā! — pajaco klusi šauj pretī; un atkal lido lodes, un atkal pajaco lēkā, lokās, grozās, mētā bumbiņu — pat viņa svārku stūri plivinās, pat cepure mūk nost… Un ko nu: visi trīsdesmit šāvieni aiziet vējā! .. . Nepietiek ar to — pēc katra neveiksmīga šāviena pajaco, kaitinādams Aurimu, gan parāda garu degunu, gan izbāž mēli, bet pēc pēdējā — trīsdesmitā šāviena nekaunīgi saliec pirkstus pigā: še tev! …
— Tēvoc! Piecdesmit patronas! — Aurims, nespēdams valdīties no dusmām, kliegšus izkliedz. — Un, tēvoc, apmainiet man šauteni: šai kaut kāds līks stobrs, velk sāņus!
Kalpotājs apmaina viņam šauteni, nober priekšā pussimtu patronu, un atkal sākas viss no jauna . .. Zēns paukšķina un paukšķina, bet ko tas līdz? Var izšaut kaut vai miljonu ložu — neviena netrāpa mērķī, lai tur vai kas! Toties pajaco vaigi jau plīst no smiekliem . ..
— Tēvoc, — zēns nepacietīgi jautā kalpotājam, — sakiet, tēvoc, varbūt šis pajaco … ir apburts?
— Iespējams. — Kalpotājs nopietni paloka galvu. — Es ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka viņš izturas visai dīvaini, kad šauj nelieli zēni.
— Jā, viņš visu laiku kustas, vairās, — zēns gandrīz raudādams saka, un no īgnuma viņam trīc lūpas.
Beidzot viņam paliek trīs kapeikas — vienam vienīgam šāvienam. Aurims lēni, ļoti lēni pielādē šauteni un mērķē tik ilgi kā nekad. Aiz noguruma un sasprindzinājuma viņam dreb elkonis un asaro acis.
— Vai raudi? — pajaco zobojas un ņirgājas. — Raudi, raudi, šaudībniek, tādu neveikšu šautene vēl nav redzējusi!
— Hi, ho, he, ha! — visi mērķi piekrizdami smejas.
Bet pēdējā lode jau lido .. . Un pajaco, kā redzams, ir noguris, jo šoreiz vairs nespēj veikli izgrozīties . . . Paukš! Zem viņa otrās acs tūdaļ paveras caurums — varētu sacīt, ka uz abiem viņa vaigiem karājas pa asarai, viņa seja izskatās ārkārtīgi noskumusi un pārestību cietusi… Viņš, protams, nepārmet kūleni, jo tam vajadzētu trāpīt pa bumbiņu, tomēr Aurimam pietiek ar to, ka lode trāpījusi pašam pajaco.
— Nu kā ir, vai dabūji? — Aurims lielīgi pasmejas. — Kurš tad smejas pēdējais? Es!
— Vai tu man saki? — kalpotājs jautā.
— Nēēē . .. — Aurims nokaunējies murmina. — Es runāju ar sevi.
Viņš atdod šauteni un aiziet no šautuves.
— Kur tad ir trīs pudeles piena, divas burciņas krējuma, kur ir cukurs, sviests, maize un pieci sieriņi ar rozīnēm? — māte izbrīnījusies jautā, kad Aurims tukšā atgriežas mājās.
— Bet es . . . es . . . — zēns nesakarīgi murmuļo.
— Esi gan lempiķis! Vai pagalmā aizrāvies ar rotaļām, ko? — Māte sasit plaukstas. — Dod šurp naudu, pati aiziešu uz veikalu.
— Bet man .. . naudas … nav … — zēns atkal šļupst un izvelk tukšu naudas maku.
— Kā nu šitā? — māte nespēj ticēt. — Kur to liki?
Aurims nodur galvu un klusē.
— Vai pazaudēji, vai kāds atņēma? — māte prašņā.
— Atņēma, — Aurims nokar zodu.
— Kas atņēma?
— Tas bezgodis … pajaco.
— Pajaco?!
— Jā .. . Tas, kurš atrodas šautuvē.
— Ā! — Māte saprot visu. — Skaidrs. Iesim.
— Uz kurieni?
— Redzēsi.
Māte pakampj pie rokas zēnu un ved atpakaļ uz šautuvi. Iegājusi jautā kalpotājam:
— Vai pazīstat šo zēnu?
— Kā nu ne! — tas atbild. — Viņš te nupat gandrīz simt reižu izšāva. 1
— Es palūgšu jūs, — māte viņam saka, — šim zēnam nepārdot nevienu patronu. Viņš izšaudīja visu naudu, kas bija paredzēta pārtikai.
— Ajajai, cik neglīti, — kalpotājs groza galvu. — Bet viņš man sacīja, ka tā esot viņa paša sakrātā nauda.
Aurims no kauna pietvīkst sarkans kā biete.
— Veselu mēnesi, — māte viņam saka, — nedrīkstēsi skatīties televizoru un braukt ar velosipēdu!
Sods ir tik liels, ka Aurims pat iekliedzas. Māte atvadās no kalpotāja, un abi iet prom. Aurims tik tikko spēj pavilkt kājas! Durvīs viņš nenocieties pagriežas uz bezgoža pajaco pusi. Tas •smejas pilnā kaklā, bet viņa acīs lēkā pa velniņam.
— Nu kurš tad, — viņš caur smiekliem jautā Aurimam, — nu kurš tad smejas pēdējais? Ha-ha-ha!
— Ho, hi, he, ha! — visi mērķi viņam priecīgi piebalso.
SATURS
Rauduļa ezers………………………………………. 3
Sniegpārsla, kas neizkusa …. 7