— Visu ezera dzīvo būtņu vārdā apbalvoju tevi par izturību, drosmi un draudzīgo raksturu!
Un līdaka uzkarināja uz āķa blakus sliekai vara medaļu ar caurumiņu.
— Kas tā par medaļu? — zivtiņas nesaprata.
— Tā ir mūsu dzimtas relikvija, — līdaka lepni paskaidroja. — Šo medaļu noslēpa un saglabāja vēl mana vecvecmāmiņa. Tālā senatnē uz šā ezera notika nežēlīga kauja. Ezeru sedza ledus, un uz ledus cīkstējās bruņinieki ar šā apvidus iedzīvotājiem, kuri aizstāvēja savu brīvību un bērnu dzīvību. Nevar zināt, kā beigtos kauja, taču ledus neizturēja un ielūza, bet smagās •dzelzs bruņas svešos iebrucējus nogremdēja ezera dzelmē . ..
— Ai, cik interesants mūsu ezers! — zivtiņas iesaucās. — Ja nebūtu sliekas, mēs neuzzinātu par tik neparastiem notikumiem!
— Vēl arī tagad, — vecā līdaka beidza stāstījumu, — bruņas guļ zem mums, pārsegtas ar biezu dūņu kārtu. Un šo medaļu atrada mana vecvecmāmiņa un atdeva kā dzimtas relikviju no paaudzes paaudzē. Domāju, ka brašā slieka to ir nopelnījusi.
Visi sāka saukt:
— Lai dzīvo drosmīgā slieka!
Tik skaisti pacienāta un cēli apbalvota, slieka paklanījās uz visām četrām pusēm un aizkustināta sacīja:
— Kad atgriezīšos mājās, es to nospodrināšu ar granti un nolikšu viscienījamākā vietā. Sirsnīgs paldies!
Kā par spīti, tranzistors uzrāva maršu, un sākās vispārīga iiīksmība. Visi dejoja un draiskojās, ka mutuļoja pat ūdens, bet vecā līdaka tā aizrāvās, ka izlēca augsti virs ūdens un tik stipri noplaukšķināja ar asti, ka ieskanējās visa apkārtne.
Plaukšķiens pamodināja no snaudas makšķernieku. Viņš pamodies neticēja savām acīm: ap pludiņu ūdens burbuļoja un mutuļoja kā verdošā katlā, virpuļoja simti zivtiņu, un plaukšķināja asti līdaka — tik lielu līdaku makšķernieks savā dzīvē nebija redzējis! Kas tad tur notiek? … Viņš tvēra un rāva makšķer- auklu, bet uz āķa nebija uzķērusies ne vissīkākā zivtiņa, tikai karājās kāds ar dūņām aplipis dzelzsgabals.
— Neko nesaprotu. — Makšķernieks paraustīja plecus. — Varbūt šī slieka nav normāla? Pat velns to nerauj! . . .
Makšķernieks īgni noņēma no āķa dzelzsgabalu ar slieku, visu trieca prom un uzlika citu slieku, kas vaimanāja un raudāja.
Jaunajai drosminiecei trāpījās uzkrist uz mīksti saraustas velēnas tuvu pie dzimtajām mājām. Blakus nobūkšķēja arī dāvinātā medaļa. Slieka uzoda savas alas smaku un gluži kā pazudusī avs svētlaimīgi izstiepās uz zemes, lūgdama sauli, lai nosusina tās izmirkušo augumu un sadziedē smagās brūces…
Gulēdama dzirdēja, kā stikla burkā raud tās māsas, kā bezcerīgi sauc:
— Ai, cik briesmīga un ļauna, cik netaisnīga un nežēlīga ir šī pasaule! … Ai, cik nelāgs ir mūsu liktenis! … Ai, beigas mums, beigas! …
«Nē,» jaunā slieka sapurināja galviņu, «sakiet ko sacīdami, tomēr pasaule ir jauka un brīnišķīga!»
ATRASTO MANTU MAJIŅA
Nē, visā liedagā nav nelaimīgāka zēna par Aurimu — tāda nelaime viņam uzklupusi, tādas rūpes uzvēlušās, ka nekādiem vārdiem tas nav izstāstāms! … īsi sakot, viņš pazaudēja savu mammu, savu vienīgo īsto mammu! Pazaudēja pirms kādas pusstundas, kad, saspiedis mammas plaukstu, gāja uz jūru peldēties, bet pa ceļam ieraudzīja, kā ripo rotaļbumba un, palaidis vaļā mammas plaukstu, dzinās pakaļ tai. Bet dzīdamies iepinās starp izžautiem dvieļiem, piepūstiem gumijas matračiem, smilšu pauguriem, atvērtiem saulessargiem un zem tiem gulošām tantēm, bērniem un tēvočiem … Ilgi jo ilgi zēns klaiņoja pa milzīgo liedagu, tomēr mammu kā neatrada, tā neatrada, tikai pats
gandrīz vai nespēja vairs nostāvēt kājās. Bet tas vēl nebija viss, viņš klaiņodams pazaudēja arī savu cepuri ar nagu, un tagad saule tā žilbināja acis un svilināja pakausi, ka viņa spēki galīgi izsīka un viņš apstājās.
«Kas nu būs,» viņam iesmeldza briesmīga doma, «kas nu būs, ja es nekad vairs neatradīšu savu mammu?»
Šausmu satriekts, Aurims nevarīgi paskatījās apkārt un blakus ieraudzīja atvērtu platu saulessargu — iespējams, visplatāko visā liedagā, bet zem saulessarga gulēja resna tante — iespējams, ka visresnākā visā liedagā, kaut gan nav glīti tā aprunāt pieaugušos.
— Tante, — zēns nedroši pasauca. — Tante!
— Vai tu man ko teici? — Resnā tante kūtri atvēra acis.
'Viņa bija tik trekni noziedusies ar krēmu, ka spīdēja kā zelta
karpa, un viņas degunu sedza balta plastmasas micīte.
— Tante, — zēns stostījās, — es … es nezinu, ko lai daru!
— Kas tad noticis? — tante pajautāja un apsēdās zem sava- neaptveramā saulessarga.
— Es, — zēns apraudājās, — es pazaudēju savu mammu!
— Aha, — tante it nemaz nebrīnījās, it kā mammas varētu pazaudēt uz katra soļa. — Un kur tu pazaudēji viņu?
— Tur, — Aurims neskaidri pamāja. — Es viņu turēju; pie rokas, ļoti stipri turēju, bet pēcāk netīšām palaidu — un skatos: manas mammas vairs nav, pazaudēju … Un pazaudēju: vēl cepuri ar nagu … — zēns šņukstēja.
— Aha, — tante atkal nemaz nebrīnījās, it kā uz katra soļa- varētu pazaudēt ne tikai mammas, bet arī cepures. — Tātad tu saki, ka pazaudēji mammu, pazaudēji cepuri un tagad visu gribi atrast, jā?
— Jā, tante, jā! — zēns dedzīgi apstiprināja, un viņa saraudātajās acīs iemirdzējās neliela cerība. — Ļoti gribu atrast!
— Taču, — tante brīdināja, — lai atrastu mammu un cepuri,, tev būs jāpārvar daudz šķēršļu un pat briesmu. Vai izturēsi,, vai nenobīsies?
— Izturēšu, tante, un nenobīšos! — Aurims apgalvoja. — Tikai sakiet, kur ir mana mamma un cepure!
— Tad klausies vērīgi, — tante zem platā saulessarga iesāka klusā un noslēpumainā balsī, un, kamēr viņa runāja, plastmasas micīte uz deguna lēkāja kā uzvelkamais zvirbulis. — Tālu, tālu aiz svelmaina, bezgalīga tuksneša — tik svelmaina, ka tajā neaug neviena palma un nedzīvo neviens kamielis, — tātad tā tuksneša malā stāv balta, daiļa mājiņa, piekļāvusies pie zeltainas kāpas kraujas . .. Raugi, tā! — Tante izstiepa roku.
Aurims paskatījās uz to pusi — un tiešām: piekļāvusies pie zeltainas kāpas kraujas, stāvēja balta, daiļa mājiņa, bet smiltājos ap to neauga neviena palma un neklejoja neviens kamielis, — tante sacīja tīru patiesību!
— Tagad klausies tālāk, klausies ar abām ausīm! — tante •dudināja vēl noslēpumainākā un vēl klusākā balsī, bet viņas acis tagad spulgoja kā divas zelta karpas. — Tā baltā, daiļā mājiņa kādreiz stāvēja uz vistas kājas, un kādreiz tajā dzīvoja ragana ar melnu runci uz pleca — tā pati, kura bija nolaupījusi Ansīti un Grietiņu .. .
— Tiešām? — Aurims brīnījās un mazliet uztraucies atkal •paskatījās uz balto mājiņu.
— Jā gan … — Tante pašūpoja galvu. — Tur dzīvoja ragana un vēl ilgi būtu dzīvojusi, bet reiz uznāca vētra, mājiņu applūdināja ūdens un atpeldēja nežēlīga aszobe haizivs. Ieraudzījusi zem mājiņas svaigu vistas kāju, kāri metās pie tās, nokoda, norija un aizpeldēja savu ceļu — nepateikuši ne paldies … Tā nabaga mājiņa kļuva invalīde, jo ne tikai vistām, ^rī mājiņām neataug jaunas kājas. Noskumusi ragana paņēma savu melno runci un pārvācās uz citurieni, jo viņa kaunējās tajā dzīvot un rādīt tūristiem tik nepasakainu mājiņu ar nograuztu kāju!