— Uz kurieni ragana pārvācās? — zēns jautāja, atkal bailīgi pašķielējis uz balto mājiņu.
— Uz kurieni viņa pārvācās? — tante atkārtoja. — Nē, to «es nevaru tev pateikt, uz kurieni viņa pārvācās, jo tas ir noslēpums, kuru nedrīkst izpaust. Tomēr tev, — viņa čukstēja Auri- mam pie auss, — tikai tev vienam es pateikšu: viņa apmetās dzīvoklī ar visām ērtībām, katru dienu iet uz kafejnīcu, tur ikreiz notiesā trīs kūkas un tāpēc krietni aptaukojusies.
— Tad . .. tad … — Aurims paskatījās uz tanti, — vai tad jūs arī neesat tā pati ragana?
— Es tev saku, — tante saviebās, — ka tas ir noslēpums, kuru neviens nedrīkst uzzināt. Tomēr tev, tikai tev vienam vēl kaut ko pateikšu. Klausies, uzmanīgi klausies!… Pēc tam kad ragana atstāja balto mājiņu, tā ilgi stāvēja vientuļa un tukša, kamēr kādudien tajā iemaldījās labā feja — tik tieva būtne kā adatiņa. Iemaldījusies mājiņā, — resnā tante stāstīja, — labā feja, paskatījusies visapkārt, sacīja: «Lai te ir Atrasto mantu 'mājiņa! Visi, kas kaut ko pazaudējuši, lai nāk uz šejieni un atrod to, ko meklē!»
— Atrasto mantu mājiņa … — Aurims atkārtoja. — Vai tad … vai tad arī es tajā mājiņā atradīšu savu mammu?
— Iespējams. — Tante palocīja galvu. — Un, ja mammu neatradīsi, tad cepuri ar nagu noteikti atradīsi. Bet… bet es vēl nepateicu tev vissvarīgāko, vēl neatklāju vislielāko noslēpumu, — tante svinīgi čukstēja. — Tikai zvēri, ka dzirdēto nevienam neatklāsi!
— Es zvēru! — Aurims aizkustināti sacīja.
— Kad pieklauvēsi pie mājiņas durvīm, tevi sagaidīs jauns bārdains tēvocis džinsos — Atrasto mantu mājiņas valdnieks. Tev jāzina, ka viņš patiesībā nav nekāds jauneklis džinsos, bet pārvērties Karabass Barabass, viņu nav grūti pazīt pēc melnās, garās un sapinkātās bārdas.
Aurimam, dzirdot tādu ziņu, aiz bailēm pat lūpas sasprēgāja.
— Bet kāpēc viņš pārvērtās par jaunekli džinsos? — Aurims jautāja.
— Šo briesmīgo noslēpumu diemžēl es pat tev nevaru atklāt, — tante atzinās. — Tomēr tu nenobīsties no Karabasa, tu viņu viegli pieveiksi, kad pasacīsi buramos vārdus.
— Un kādi ir tie buramie vārdi?
— Tūdaļ pateikšu, tikai klausies vērīgi, klausies kā vēl nekad. Kad, atvēris Atrasto mantu mājiņas durvis, jauneklis Ka- rabass jautās: «Ko meklē, dīkdieni?» — tu viņam atbildēsi tā: «Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!» Atkārto!
— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas, — zēns raiti atkārtoja.
— Lieliski, tev ir apbrīnojama atmiņa, — tante uzslavēja. — Dzirdēdams tādu atbildi, jaunais Barabass sapratīs, ka tu zini viņa noslēpumu, un ne tikai neiedrošināsies nodarīt tev pārestību, bet arī palīdzēs sameklēt mammu, varbūt pat cepuri ar nagu. Tad tencinādams tu viņam pasacīsi, raugi, ko: «Paldies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu!»
— Paldies, Karabas Barabas, jūsu noslēpumu es nevienam neatklāšu, — zēns atkārtoja vārds vārdā.
— Tas ir viss, — tante beidza. — Vari doties ceļā.
— Paldies, — Aurims tencināja viņu, — es arī jūsu noslēpumu nevienam neatklāšu.
— Kādu noslēpumu? — tante brīnījās.
— Ka jūs esat ragana, — zēns čukstēja.
— Par to nerunāsim. — Tante atkal saviebās. — Starp citu, pirms ceļa apēd brīnumainu šokolādi, jo ceļš pa tuksnesi prasīs daudz spēku.
Aurims apēda atmiekšķējušos brīnumainās šokolādes gabaliņu un cēlās, lai dotos ceļā.
— Nezināju, — viņš nopūtās, — ka būs tik daudz grūtību un briesmu.
— Nenokar degunu! — tante uzmundrināja viņu. — Raugi, ja mājiņas durvis sargātu septiņgalvains pūķis — tad nudien tev plāni klātos. Un pasteidzies, kamēr saule nav norietējusi, jo naktī tuksnesī var uzbrukt hiēnas un šakāļi.
Aurims pa smiltīm naski aizlēkšoja uz mājiņas pusi. Tante tiešām nebija melojusi: karstajos smiltājos neauga neviena palma, viņš nesastapa nevienu kamieli, un, tā kā vēl nebija sa- tumsis, tad arī no hiēnām un šakāļiem nebija ne vēsts. Viņš ļoti ātri sasniedza mājiņu — kā redzams, palīdzēja brīnumainā šokolāde. Un, lūk, viņš jau nedroši klauvē pie mājiņas durvīm, bet tās atver jauneklis džinsos ar leknu Karabasa Barabasa bārdu.
— Vai šeit ir Atrasto mantu mājiņa? — Aurims viņam bailīgi jautā.
— Jā, — jauneklis apstiprina un runā tieši tādus vārdus,, kā sacīja tante: — Ko meklē, dīkdieni?
Aurims atbild, kā tante mācīja:
— Es nemeklēju zelta atslēdziņu, Karabas Barabas!
Dzirdēdams tādu atbildi, jauneklis džinsos zaudē valodu,
iepleš acis un pat atver muti — kā redzams, aiz pārsteiguma, ka viņa noslēpums uzminēts.
— Mmm … — viņš, nespēdams izdvest ne vārda, tikai murmina. — Mm .. . Lūdzu iekšā!
Aurims ieiet mājiņā. Iegājis tūlīt apskatās, vai kaktā nekuras kamīns, kurā Karabass sadedzināja Buratino, jo, kas to lai zina, vai viņam neuznāks vēlēšanās izcept arī Aurimu? Bet, par laimi, kamīna nav, un zēns kļūst drosmīgāks.
— Ko tad tomēr tu meklē? — Karabass džinsos viņam jautā.
— Es meklēju, — Aurims atbild, — mammu. Esmu pazaudējis savu mammu un nekur nevar atrast. — Viņš žēli nopūšas..
— Vai sen pazaudēji? — neīstais jauneklis interesējas.
— Sen, — Aurims paloka galvu. — Varbūt rīt, varbūt vakar .. . Un vēl … un vēl pazaudēju cepuri ar nagu!
— Tu nu gan zaudē! — jauneklis sarāj viņu. — Šeit, raugi, ir atrasto mantu plaukts. To uzmanīgi apskati. Ja tur atradīsi savu mammu vai cepuri — vari ņemt.
Zēns paceļ galvu un tikai tagad ierauga augsti gar sienu pienaglotu plauktu. Uz tā atrodas daudz atrasto mantu: rotaļ- bumba, pipe, peldkostīms, piepūsts gumijas gulbis, trīs saulessargi, ugunsdzēsēju rotaļmašīna, kurpe ar tik biezu zoli kā koferis, vairāki dvieļi, plīša sunītis, knupis, divas cepurītes bez naga, dzijas kamols ar iespraustam adāmadatām, plastmasas zivs .. . Kas tikai šeit nav, tomēr, lai nu kā Aurims raugās apkārt, — ne mamma, ne cepure ar nagu nav redzami.
— Vai atradi mammu? — Atrasto mantu mājiņas valdnieks jautā.
— Nē, — zēns purina galvu, — te nav manas mammas.
— Un cepures?
— Arī cepures ar nagu nav … Nekā nav … — zēns saka„ tik tikko spējams valdīt asaras, un viņu pārņem loti lielas bailes, ka nekad, nekad vairs nevarēs sameklēt savu mammu, tāpēc viņam no katras acs izripo liela, rūgta asara.
Tajā pašā brīdī pie Atrasto mantu mājiņas durvīm kāds pieklauvē. Izdzirdējis klauvējienus, jaunais Karabass pēkšņi pielec, sakampj zēnu pie elkoņa un aizvelk uz blakusistabu.
— Kur jūs, tēvoc, mani vedat? — Aurims ķepurojas.
— Tsss!… Sēdi šeit un klusē! — Karabass bargi pavēl, bet viņa pinkainā bārda pakutina Aurima ausi — zēnam pat tirpas pārskrien pār kauliem.
Jauneklis aizver istabas durvis un nozūd, bet Aurims viens paliek šaurajā istabā. Šeit atrodas skapītis ar pudelītēm, vairākām šļircēm un adatām zāļu iešļircināšanai — tik garām un resnām, ka Aurimam, skatoties uz tām, mati ceļas stāvus. «Kas tagad būs?» viņam uzmācas drūmas domas. «Ne tikai nekad nesameklēšu mammu, bet arī pats neizsprukšu no Atrasto mantu mājiņas, kurai haizivs nokodusi kāju. Taisnību sacīja resnā ragana, ka mani sagaida daudzas briesmas, tomēr nedomāju, ka tās būs tik šausmīgas!»