Un, jo vairāk tauta nīkuļoja un cieta trūkumu, jo dziļāk grima parādos un nabadzībā, jo skanīgākas un diženākas himnas slavināja valdnieka prātu un attapību. Tā viss ritēja tikmēr, kamēr galīgi panīkusi un pacietību zaudējusī tauta sacēlās, sagrāba aiz skausta kronēto muļķi un kopā ar visiem roklaižām aiztrieca prom. Tad nolēma sēdināt tronī kādu večuku,kurš bija iemantojis slavu ar īstu gudrību. Tomēr vecītis nevēlējās troņa un pils laukumā sanākušajam pūlim pateica:
— Uzklausiet mani, mīļie ļaudis. Ja valstij vajadzīgs tronis, un tronī — valdnieks, tad agrāk vai vēlāk tajā apsēdīsies godkāris un despots, kuru ielenks roklaižu bars. Tālab, mīļie ļaudis, ņemsim un nokārtosim tā, lai neviens no mums nealktu ne troņa, ne kroņa …
— Bet kā to iespējams izdarīt? — Pūlis viņam nenoticēja.
— Iespējams, — vecītis atbildēja. — Es jau sacīju, ka tronī vienalga apsēdīsies godkāris, kurš no karaliskās varas un roklaižām kļūs muļķis, tālab, neko negaidīdami, tūlīt ņemsim un nosēdināsim tronī mūsu valsts vislielāko muļķi.
— Kā nu tā?! — pūlis sašuta. — Tu smejies par mums?
— Nē, nesmejos, — gudrais vecītis nopietni atbildēja. — Tikai pacietieties un uzklausiet mani līdz galam. Tagad pateikšu jums galveno: savus muļķīgos karaļus nosauksim īstos, viņu cienīgos vārdos, piemēram, par Tukšpauri. Un lai tā būtu vienmēr!
Pūlis izbrīnā sakustējās un iedūcās, bet pēcāk kļuva domīgs.
Un, jo ilgāk domāja, jo skaidrāk saprata vecīša vārdos slēpto gudrību. Tāpēc tā arī izdarīja: krustām šķērsām izokšķerēja visu valsti, līdz sameklēja divpadsmit vismuļķāko cilvēku un tad no tiem izraudzīja vislempīgāko puisi, vislielāko tumsoņu. Viņu svinīgi kronēja un nosauca Diženā Tukšpaura Pirmā vārdā. Viņam bija jāsēž un jāvalda tikmēr, kamēr radīsies kāds vēl muļķāks nekā viņš. Tā valsti sāka rīkot Diženais Tukšpauris Pirmais, pēc viņa — Diženais Tukšpauris Otrais, Trešais, Ceturtais un tā tālāk.
Tiklīdz Tukšpauris Diženais izdeva kādu aplamu rīkojumu, visi sāka smieties:
— Re, izdevis vēl vienu aplamu pavēli, bet ko citu var vēlēties no kronēta tukšpaura!
Ja karalis teica runu, visi atkal locīdamies smējās.
— Dzirdiet, dzirdiet, kā viņš daudzina pats savus un savu roklaižu nopelnus! Dzirdiet — kā ar mēli kalnus gāž? … Ko nu, tāpēc arī ir tukšpauris!
Un, kad svētku reizē karalis svinīgi iesoļoja pilsētā, viņu sagaidīja priecīgi saucieni:
— Slava mūsu nepārspējamajam lielmuļķim!… Diženais kronētais tukšpauris — lai dzīvo!
— Lai dzīvo! — karaļa svīta piebalsoja, un lepnais gājiens devās tālāk, bet karalis kautrīgi smaidīja un ierāvās sermuļ- ādas mantijā, jo, ticiet man, nevienam karalim nav patīkami saukties muļķa vārdā.
Priecīgi un saprātīgi kārtojās dzīve šajā karaļvalstī — taču tur, kur nav jābaidās teikt patiesību pašam valdniekam acīs, — tur taisnība staigā ar atvērtām acīm, un tur visaugstāk tiek vērtēta drosme un prāts … Bet, ja kāds no karaļa padomniekiem un roklaižām mēģināja iztapt viņam vairāk nekā citi un sagrābt sev vairāk varas un mantas, — tas pats nokļuva tronī un dabūja Diženā Tukšpaura vārdu, jo slavas un mantas kāre ari ir viena no vislielākajām muļķības pazīmēm. Jā, jā, jā, lieliski kārtojās dzīve šajā karaļvalstī; katrs šeit sacīja to, ko do
māja, neviens nenēsāja akmeni azotē, un valstī gandrīz iznīka divkoši — un tā ir vislielākā valsts bagātība: iztikt bez neviena divkoša! … Un, kad šīs valsts sūtņi ieradās citā valstī un ieraudzīja, kā pa ielu svinīgi soļo pavisam pliks tās valsts karalis, bet pūlis, verdziski nometies uz ceļiem, sauc, ka viņš ģērbies visgreznākajās drēbēs, un pēc tam, kad karalis nedzird, riebīgi ņirgājas un smejas par viņu, — to visu redzēdami, tikai Tukš- pauru karaļvalsts sūtņi nebaidījās iesaukties: «Jūs, karali, esat pliks!…» Un ne vienreiz vien viņi par savu atklātību un drosmi dabūja rīkstes, tomēr nekad neatsacījās no patiesības.
Tātad paši saprotiet, ka tukšpauriem karaļiem nebija salda dzīve savā valstībā. Viņi, izsmieti un kaunināti par savu muļķību, alka tikai vienu: aizmukt no troņa. Viņus nespēja noturēt ne spožais zelta kronis, ne greznā sermuļādas mantija, ne izmeklētiem ēdieniem apkrautais galds, ne krāšņās pils istabas — tik ļoti viņiem apriebās būt par savas zemes vislielākajiem tūļām! Tāpēc viņi slepus aicināja pie sevis visskolotākos vīrus, vissaprātīgākos sirmgalvjus, lai tie viņiem dotu cik necik prāta un sajēgas un tādējādi palīdzētu tikt vaļā no pēdējā muļķa lomas. Jo valstī nebija lielāka negoda kā iemantot lielmuļķa kroni! Visa dzimta nezināja,kur dēties aiz kauna, ja kādam gadījās, kā saka, tāda laime. Tāpēc nav ko brīnīties, ka viņi skolojās kā spēdami, ķērās pie zinībām un amatiem, jo kopš mazām dienām dzirdēja:
— Slinko, slinko, tad kādudien nokļūsi Diženā Tukšpaura tronī!
Un visi ar vēl lielāku dedzību ķērās pie grāmatām, iedziļinājās valsts vēsturē, pētīja dabas noslēpumus, prata pat vairākus amatus un savā starpā sacentās, kurš ir attapīgāks. Jo ilgāk pastāvēja šī valsts, jo cilvēki kļuva izglītotāki, un beidzot pienāca tāds laiks, ka šīs valsts vislielākais muļķis varēja sacensties gudrībā ar citas valsts prātnieku, — re, ko iespējams sasniegt tur, kur lietas sauc īstajos vārdos!
Pamazām visā pasaulē sāka klīst valodas par dīvaino karaļvalsti, kuras valdnieki tiek dēvēti tik neglīti un kurā neviens netiecas pēc kroņa, kurā patiesība nav jāpērk par zeltu un kurā plūst īstas, nevis izdomātas piena upes. To dzirdēdami, kaimiņvalstu valdnieki ar augošu nemieru greizi šķielēja uz karaļvalsti, kura līdzās plauka un kurā karalis saņēma to, ko viņš pelnījis, un viņus urdīja arvien lielākas bailes, ka pašu valsts iedzīvotāji, noskatījušies no laimīgajiem kaimiņiem, arī iekāros tādu kārtību. Tāpēc kaimiņvalstu valdnieki sāka sačukstēties un apspriesties, kā tikt galā ar līdzās esošo bīstamo valsti, kā tajā atjaunot agrāko parasto kārtību un tronī atkal nosēdināt tirānu… Viņi ilgi apspriedās, kamēr nolēma sapulcināt savus karaspēkus, kopējiem spēkiem uzbrukt un paverdzināt plaukstošo karaļvalsti.
Karaspēks devās ceļā vēl pirms ausmas. Gāja neskaitāmi un nepārskatāmi, līdz zobiem bruņoti pulki, jo tā tas ir — kur nabadzīgāka valsts, tur lielāks karaspēks. Pulkus vadīja dzelžos kalti pavēlnieki, kuriem savu svētību bija devuši tukšgoži karaļi, kas palikuši pilīs gaidīt drīzu ziņu par uzvaru.
Beidzot apvienotais karaspēks nonāca pie dīvainās karaļvalsts robežas. Nonācis pielādēja visus lielgabalus un sagatavoja ieročus, bet karavīri tikai gaidīja zīmi, kad sākt kauju, jo priekšā uz paugura parādījās ienaidnieka jātnieks, acīmredzot kara izlūks.
Taču jātnieks tā vietā, lai atgrieztos pie savējiem, jāja taisni pretī ienaidnieka pulkiem. Jādams viņš kaut ko klaigāja un plātīja rokas, acīmredzot rādīdams, ka viņam nav nekādu ieroču un ļauna nodomu.
Kad viņš piejāja tuvu, visi pat iekliedzās: izrādījās, ka jātnieks ir nosmulējies nerrs ar sarkani nokrāsotiem vaigiem un pielīmētu degunu. Viņš jāja nevis uz zirga, bet uz palsas cūkas.