Ričardsona lasīšana man deva iemeslu pārdomām. Kāda briesmīga starpība starp vecmāmiņu un mazmeitiņu ideāliem! Kas kopīgs Lovelasam un Ādolfam? Un tomēr sieviešu loma nemainās. Klarisa, izņemot ceremoniālos reveransus, tomēr līdzīga jaunāko ro* mānu varonēm. Vai nu tāpēc, ka vīrieša paņēmieni patikt atkarīgi no modes, no pārejošiem ieskatiem … bet sieviešu — tie dibinās uz jūtām un raksturu, kas ir mūžīgi.
Tu redzi: es ar Tevi esmu pļāpīga kā parasti — neesi arī Tu skopa netiešās sarunās. Raksti man jo biežāk un jo vairāk — Tu nevari iedomāties, ko uz laukiem nozīmē gaidīt pasta dienu. Balles gaidas ar šīm nespēj līdzināties.
4. SAŠAS ATBILDE
Tu maldies, mīļā Liza. Lai iegrožotu Tavu pašmīlību, es ziņoju, ka R. nepavisam nejūt Tavu iztrūkumu. Viņš pieķēries lēdijai Pelamai, iebraucējai anglietei, un neatiet no tās. Uz viņa runām tā atbild ar nevainīgas izbrīnās izskatu un mazu izsaucienu «oho!» … bet viņš ir sajūsmināts. Zini: man par Tevi apjautājās, ar visu sirdi pēc Tevis skumst Tavs pastāvīgais admirateur Vladimirs**. Vai Tu esi apmierināta? Domāju, ka ļoti apmierināta, un pa savam paradumam uzdrošinos pieņemt, ka arī bez manis biji to uzminējusi. Jokus pie malas, ** stipri interesējas par Tevi. Es Tavā vietā aizvilinātu viņu tālu. Neko teikt, viņš ir lielisks līgavainis … Kāpēc gan viņu neprecēt! Tu dzīvotu Angļu krastmalā, sestdienās rīkotu viesības un katru rītu piebrauktu pēc manis. — Beidz blēņoties, manu mīlulīt, brauc pie mums un preci **.
Aizvakar bija balle pie K**. Cilvēku bez jēgas. Dejojām līdz pieciem. — K. V. bija ģērbusies ļoti vienkārši: balta krepa kleitiņa, pat bez puķu vijas, bet virs galvas un kaklā briljanti par pusmiljonu: tikai! Z. pa savam paradumam bija ģērbusies traki jocīgi. Kur gan viņa ņem savus tērpus? Uz viņas kleitas bija izšūtas nevis puķes, bet nez kādas kaltētas sēnes. Vai Tu, manu mīlulīt, nebiji tās viņai atsūtījusi no laukiem? Vladimirs** nedejoja. Viņš dodas atvaļinājumā. — S. atbrauca (droši vien pirmās), nosēdēja visu nakti nedejojušas un aizbrauca pēdējās. Vecākā, liekas, bija nosārtojusies — ir jau laiks … Balle bija ļoti izdevusies. Vīrieši palika neapmierināti ar vakariņām, bet viņiem taču mūžīgi jābūt ar kaut ko nemierā. Es jutos ļoti jauki, kaut arī dejoju kotiljonu ar neciešamo diplomātu St-, kas savai iedzimtajai muļķībai pievienojis vēl izklaidību, ko ieguvis Madridē.
Pateicos Tev, mana sirds, par Ričardsona raksturojumu. Tagad man ir jēdziens par viņu. Izlasīt to neceru — ar savu nepacietību; es arī Valterā Skotā atrodu liekas lappuses.
Blakus minot, šķiet, Helēnas N. un grāfa L. romāns beidzas — vismaz viņš tik ļoti nokāris galvu un viņa kļuvusi tik uzpūtīga, ka kāzas droši vien ir izlemta lieta. — Piedod, manu daiļumiņ, vai esi apmierināta ar manām šāsdienas pļāpām?
5. LIZA — SAŠAI
Nē, manu mīļo preciniec, es nedomāju pamest laukus un ierasties pie jums uz savām kāzām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka Vladimirs** man patika, bet nekad neesmu domājusi viņu precēt. Viņš ir aristokrāts, bet es — pazemīga demokrāte. Steidzos izskaidroties un lepni paziņot kā īsta romāna varone, ka piederu visvecākajai krievu muižnieku ciltij, bet ka mans bruņinieks ir bārdaina miljonāra mazdēls. Taču tu zini, ko nozīmē mūsu aristokrātija. Lai būtu kā būdams, ** ir augstāko aprindu cilvēks; es varēju viņam iepatikties, bet viņš manis dēļ neziedos bagātu līgavu un izdevīgu radniecību. Ja es kādreiz precēšos, tad izvēlēšos še kādu četrdesmit gadu vecu muižturi. Viņš nodarbosies ar savu cukurfabriku, es — ar saimniecību un būšu laimīga, ka nav jādejo ballē pie grāfa K. un jārīko sestdienas Angļu piekrastē.
Pie mums ziema: uz laukiem c'est un evenement. Tā pilnīgi groza dzīves veidu. Vientuļās pastaigas beidzas, atskan zvārgulīši, mednieki dodas ārā ar suņiem, — viss kļūst gaišāks, jautrāks no pirmā sniega. Nemaz nebiju to gaidījusi. Ziema uz laukiem mani biedēja. Bet it visam pasaulē ir sava labā puse.
Es labāk iepazinos ar Mašeņku*** un iemīļoju viņu; viņā ir daudz jauka, daudz oriģināla. Neviļus dabūju zināt, ka ** ir viņu tuvs radinieks. Mašeņka nav redzējusi viņu septiņus gadus, bet sajūsmināta par viņu. Viņš pavadījis pie tiem vienu vasaru, un Mašeņka nemitīgi stāsta visus viņa toreizējās dzīves sīkumus. Lasot viņas romānus, atrodu lappušu malās viņa piezīmes, kas bāli uzskrīpātas ar zīmuli, — redzams, ka viņš toreiz bijis bērns. Viņu pārsteigušas domas un jūtas, par kurām viņš tagad, protams, smietos; vismaz redzama jauna, jūtīga dvēsele. — Es lasu ļoti daudz. Tu nevari iedomāties, cik savādi ir lasīt 1829. gadā romānu, kas rakstīts 1775. gadā! Liekas, it kā mēs pēkšņi ieietu no savas viesistabas senlaicīgā zālē, kas iztapsēta ar audumu, nosēstos mīkstos atlasa atzveltņos, red^etu sev visapkārt dīvainus tērpus, bet pazīstamas sejas un pazītu tajās mūsu vectētiņus, vecmāmiņas, gan stipri jaunākus gados. Pa lielākai daļai šiem romāniem nav citu teicamu īpašību. Notikums ir interesants, darbība labi sarežģīta, bet — Belkūrs runā greizi, Šarlote atbild nepareizi. Gudrs cilvēks varētu paņemt gatavo plānu, gatavos raksturus, izlabot valodu un aplamības, papildināt neizteikto — un iznāktu jauks, oriģināls romāns. Pasaki to no manis manam nepateicīgajam R.* Ko viņš šķiež prātu sarunās ar anglietēm! Lai izšuj uz vecās kanvas jaunus rakstus un parāda mums nelielā ietvarā ainavu ar pasauli un cilvēkiem, kurus tik labi pazīst.