Romeo.
Nāc, nāc, man tagad jāsteidzas tūlīt!
Mūks Lorenco.
Ar apdomu: kas skrien, tas ātri krīt.
Abi prom.
CETURTA AINA
Iela.
Uznāk Benvolio un Merkucio.
Merkucio.
Pie joda, Romeo kur ielīdis!
Nav laikam šonakt mājās gulējis?
Benvolio.
Nē, tēva mājās ne; man teica kalps.
Merkucio.
Ak, bālā, cietsirdīgā meitene,
Tā viņu nomoca, līdz kļūs viņš traks.
Benvolio.
Un Tibalts, vecam Kapuleti rada,
Ir viņam atsūtījis vēstuli.
Merkucio.
Un galvot varux izaicina to
Uz divkauju.
Benvolio.
Gan Romeo tam pratīs atbildēt.
Merkucio. Rakstītājam var atbildēt katrs, kas tik rakstīt prot.
Benvolio. Nē, es domāju, viņš droši atbildēs uz pārdrošību.
Merkucio. Nabaga Romeo, viņš jau tā satriekts! Pagalam, bālās meičas melno acu caururbts; mīlas dziesma ieskanējusi viņam tieši ausī; viņa sirdi pašā serdē pāršķēlusi aklā strēlniekzēna bulta. Vai tāds vīrs Tibaltam būs pretinieks?
Benvolio. Kas ir šis Tibalts?
Merkucio. Nu, vairāk nekā Runču princis senā teikā, kad es tev saku. O, viņš ir dūšīgs goda jūtu kapteinis! Viņš duelējas tā, it kā dziesmu dziedātu pēc notīm: ietur takti, laiku, samērus; ar visām pieturām: viens, divi un trīs — jau tev asmens krūtīs līdz spalam; tāds duelants, ka tikai piesargies! īsts pirmās šķiras bruņinieks no labas cilts, kam kauties nieks, zina likumus, zina pirmo, otro gājienu; visus dievišķīgos passado! Punto reverso! Un — hei!
Benvolio. Kas tas?
Merkucio. Lai mēris parautu šos balamutīgos ākstus,
ķēmus plātīgos, kas kropļo valodu pa jaunam! «Ak
Jēzus, tas ārkārtīgi labs asmens! Tas ārkārtīgi stalts vīrietis! Tā ārkārtīgi laba meiča!» Vai tā nav bēdīga lieta, mīļie senči, ka mūs apsēdušas šīs svešzemju mušas, šie modes švīti, visi šie «pardoni», kas tā mīl iznesties pa jaunam, ka neprot vairs ērti nosēsties uz vecā sola!
Uznāk Romeo.
Benvolio. Nu skat, kur Romeo! Tur nāk Romeo!
Merkucio. Bez savas rotas un kā izžāvēta siļķe. O, miesas, miesas, jūs mēmās zivis! Nu izplūst viņš tik augstā dzejā kā pats Petrarka, pret viņa dāmu Laura tīrā ķēkša, — tik, protams, viņas mīļākais to labāk apdziedāja; Dido — slampa; Kleopatra — čigāniete;
Helēna un Hēro — palaidnes un ielasmeitas; Tizbe — lai gan zilace vai kaut kas tāds, bet nekas neizteicams. Signior Romeo, bon ļour! Te būs jums franču apsveikums par jūsu franču ūzām. Jūs šonakt mūs tik smalki izmuļķojāt.
Romeo. Labrīt jums abiem, mīļie draugi! Kā tad es jūs izmuļķoju?
Merkucio. Izmukāt, ser, izmukāt; vairs neatceraties?
Romeo. Piedod, labais Merkucio, man bija kas svarīgs darāms; tādos gadījumos cilvēkam atļauts pārkāpt pieklājības likumus.
Merkucio. Nu, protams, tādos gadījumos kā tavējais atļauts locīt ceļus.
Romeo. Saprotams, aiz pieklājības.
Merkucio. Un tāpēc tu tā skaisti izlocījies.
Romeo. Vispieklājīgākais izskaidrojums.
Merkucio. Nu jā, es tak esmu pats pieklājības zieds.
Romeo. Ziedu pušķis.
Merkucio. Pareizi.
Romeo. Gluži kā manu kurpju ziedainās rozetes.
Merkucio. Labi teikts! Turpini vien savas asprātības, kamēr kurpes noplīsis, jo pazoles tām plānas; kad tās būs noplīsušas, tava asprātība arī būs sadilusi.
Romeo. Ak, plāni pazolētā asprātība, tā sadils drīz.
Merkucio. Benvolio, draugs, nāc izšķir mūs, man atjautība sāk jau izsīkt.
Romeo. Ieper un piespied piešus, ieper un piespied, citādi es uzsaukšu, ka noskrēju.
Merkucio. Nē, ja tavas asprātības lidotu kā meža zosis — es būtu pazudis; jo tavā vienā domā vairāk mežainības nekā manos visos piecos prātos. Vai tāpēc es tev kāda zoss?
Romeo. Tu cits nekas man neesi bijis; zoss paliek zoss.
Merkucio. Es tev iekodīšu ausī par šo joku.
Romeo. Nē, labā zostiņ, nekod vis.
Merkucio. No tavas rūgti saldās asprātības iznāks varen piparota mērce.
Romeo. Vai tas nav teicams aizdars garšīgam zoss cepetim?
Merkucio. Ak, šāda tava kazlēnādas asprātība nu jau stiepjama no collas gabaliņa olekts garumā!
Romeo. Es stiepju to līdz vārdam «garums»; ja pieliekam to tavai «zosij», tad iznāk, ka tu esi garumā un platumā trekna zoss.
Merkucio. Redzi nu, vai tā nav labāk nekā stenēt par mīlu? Tagad tu runā kā cilvēks, esi atkal Romeo.
Nu tu esi pats, kāds bijis pa dabai un pa mākai.
Jo šī siekalainā mīla atgādina apmātu milzeni, kurš, mēli izkāris, mētājas no viena kakta citā, meklēdams, kur varētu iegrūst savu āksta zizli.
Benvolio. Nu, pietiks, pietiks!
Merkucio. Ar savu prasību tu manu joku tikai sasprindzini.
Benvolio. Citādi tavs joks var izstīdzēt pārāk garš.
Merkucio. Ak nē, tu maldies! Es saņemtu to īsumā: jo mans joks jau nonāca līdz pašam dzijumam un beigās es vairs nevarēju stiept to garumā.
Romeo. Skat, kur nāk diženība!
Uznāk aukle un Pjetro.
Merkucio. Buru laiva pilnās burās!
Benvolio. Divas: brunčos un biksēs.
Aukle. Pjetro!
Pjetro. Ko pavēlat?
Aukle. Manu vēdekli, Pjetro!
Merkucio. Mīļais Pjetro, aizklāj viņas seju, jo viņas vēdeklis daudz glītāks.
Aukle. Labrīt, sinjori!
Merkucio. Labvakar, daiļā sinjora!
Aukle. Vai tad tagad vakars?
Merkucio. Gandrīz tā, kad es jums saku! Jo saules ciparnīcā nekaunīgās bultas gals rāda taisni pusdienu.
Aukle. Ejiet nu! Kas jūs par cilvēku!