Romeo. Tāds cilvēks, sinjora, ko dievs radījis sev pašam par apsmieklu.
Aukle. Tiešām labi teikts! «Sev pašam par apsmieklu», vai ne? Sinjori, varbūt kāds man pateiksiet, kur es varētu atrast jauno Romeo?
Romeo. Es to varu pateikt, bet jaunais Romeo būs vecāks, kad jūs viņu atradīsiet, nekā tobrīd, kad jūs viņu sākāt meklēt. Es esmu pats jaunākais šī vārda nesējs, ja ne pats sliktākais.
Aukle. Lieliski teikts.
Merkucio. Kā tā? Vai sliktākais var būt labs? Jauka saruna, nudien; un gudra, gudra!
Aukle. Ja jūs tas, sinjor, man jums kas sakāms.
Benvolio. Viņa to aicinās kādās vakariņās.
Merkucio. Savedēja, savedēja! Atū viņu, atū!
Romeo. Ko tu tur dzenā?
Merkucio. Ne jau zaķi, — sinjor; un, ja arī zaķi, tad tik kārnu, vāju, izbadējušos, kāds der tik gavēņa pīrāgam.
Dzied.
Vecs zaķis, pelēcis,
Vecs, pelēks garausis,
Man būtu kumoss gards, kad gavēnis.
Bet, kā lai norīt varu,
Tam aste ir par garu,
Un pelēcis pats gluži sasmacis.
Romeo, vai tu nāksi uz māju? Mēs paēdīsim pie tava tēva pusdienas.
Romeo. Es jūs panākšu.
Merkucio. Sveika, senā skaistule, sveika.
Dzied.
Daiļā, senā skaistule.
Merkucio un Benvolio aiziet.
Aukle. Nu, sveiki, sveiki, pie joda! Sakiet man, lūdzams, — kas šis bezkaunīgais puisis tāds ir, pilns tīro muļķību?
Romeo. Kāds jauneklis, aukle, kas labprāt sevī klausās un vienā minūtē var sarunāt vairāk nekā pats mēnesī dabū uzklausīt.
Aukle. Ja viņš vēl man ko teiks, tad es viņam tā sadošu, un, kaut viņš būtu vēl stiprāks, nekā ir, es tikšu galā vēl ar divdesmit tādiem Džekiem; un, ja nevarēšu pati pievārēt, tad to izdarīs cits. Knauķis tāds! Neesmu viņam nekāda izpriecas skuķe, neviena no viņa padauzām.
Uz Pjetro.
Un tu ar te stāvi un noskaties, ka katrs zeņķis mani apstrādā sev par prieku!
Pjetro. Es neesmu redzējis, ka jūs kāds apstrādātu sev par prieku. Ja tas notiktu, es uz vietas izrautu savu ieroci, ticiet man. Esmu gatavs pacelt to ik brīdi, ja notiek godīga saraušanās un ja likums ir manā pusē.
Aukle. Dievs liecinieks, es jūtos tā aizvainota, ka drebu pie visas miesas. Nelietīgais knēvelis! — Lūdzu, sinjor, vienu vārdu! Es jau jums teicu, mana pavēlniece sūtīja mani pie jums; ko viņa lika man jums pasacīt, to pagaidām es paturēšu pie sevis. Bet vispirms atļaujiet man jums aizrādīt: ja jūs domājat viņu, tā sakot, tikai piemuļķot, tā būtu, tā teikt, nekrietna rīcība. Jo mana sinjora vēl ļoti jauna, un tāpēc, ja jūs viņu gribētu piekrāpt ar viltu, būtu, kā saka, negodīgi tā apieties ar krietnu meiteni, tas būtu liels nedarbs un noziegums.
Romeo. Mīļā aukle, sveicini no manis savu sinjoru un pavēlnieci. Es tev apzvēru …
Aukle. Ak labā dvēsele, nu, protams, visu viņai pateikšu! Tu dieniņ baltā, kā viņa priecāsies!
Romeo. Ko tu, aukle, viņai pateiksi? Tu jau mani neesi nemaz vēl uzklausījusi.
Aukle. Es viņai pateikšu, sinjor, ka jūs apzvērat; un tas, pēc manām domām, ir jau dižciltīgs bildinājums.
Romeo.
Tu viņai pasaki,
Lai šodien izprasās uz baznīcu;
Tur klosterī pie mūka Lorenco
Mūs abus salaulās. Te būs par pūlēm.
Aukle.
Nē, ko jūs! Neņemšu ne penija.
Romeo.
Ei nu! Tev jāņem, kad es saku!
Aukle.
Tad šodien pēcpusdienā, jā? Viņa būs tur.
Romeo.
Tu pagaidi turpat aiz klostersienas,
Tur tev tai laikā puisis aiznesīs
Un nodos manas vieglās virvju kāpnes.
Pa tām es savas laimes augstumos,
Nakts tumsas segts, tur slepus pacelšos.
Ardievi! Tev uzticos un atalgošu.
Nu ej un pasveicini sinjoru!
Aukle.
Lai sargā tevi dievs! Bet paklau, draugs!
Romeo.
Ko teiksi, mīļā aukle? Klausos es.
Aukle.
Vai jūsu cilvēks kluss? Teikts parunā,
Tik divi noslēpumu saglabā.
Romeo.
Jā gan,
Viņš pilnām uzticīgs un ciets kā krams.
Aukle. Labi, sinjor. Mana sinjora ir jaukākais radījums pasaulē. Ak dieniņ, kad viņa bija vēl tāds mazs čivulītis! Oh, šeit pilsētā ir kāds augstmanis, kāds Pariss, kurš briesmīgi tīko viņu nozvejot. Bet viņa, mī)ā sirsniņa, labāk krupi — īstu krupi uzlūko nekā to.
Es dažreiz viņu paķircinu, sak, Pariss tev būs īstais izredzētais; un ticiet man, kad es to pasaku, viņa paliek bāla kā līķauts. Vai ne, vārds «rosmarīns» un
«Romeo» sākas ar vienu un to pašu burtu?
Romeo. Jā, aukle, abi ar «r». Bet kas tad ir?
Aukle. Ak jūs zobgalis! «R» — suņa burts un piederas tikai kopā ar… Nē, es nezinu, ka tas sākas ar citu burtu; un viņa par jums un rosmarīnu prot tik skaistus teicienus saskaņot, ka jums sirds iesiltu, to klausoties.
Romeo. Pasveicini savu pavēlnieci no manis.
Aukle. Jā, tūkstoškārt!
Romeo aiziet.
Pjetro!
Pjetro. Ko pavēlat?
Aukle. Pjetro, ņem manu vēdekli un ej pa priekšu!
Abi aiziet.
PIEKTĀ AINA
Kapuleti dārzs.
Ienāk Džuljeta.
Džuljeta.
Bij deviņi, kad aukli aizsūtīju;
Pēc pusstundas tā teicās atgriezties,
Vai neatrada viņu? Nevar būt!
Par kūtru tā! Der mīlas sūtņos domas,
Kas daudzkārt ātrākas par saules stariem,
Kad krēslu projām dzen no pakalniem.
Trauc mīla viegliem spārniem dūju ratos,
Tādēļ jau spārnots arī Kupidons.
Pie debesīm šīs dienas gaitā saule
Stāv lokā augstākā; kopš deviņiem
Trīs garas stundas nu jau pagājušas,
Bet aukles nav. Ja viņa justu tā,
Ja viņā jaunu ļaužu asins degtu, —
Kā šauta lode viņa trauktos turp
Pie mana mīļākā ar manu vēsti
Un atkal atpakaļ ar atbildi.
Bet veci ļaudis kā bez dzīvības,
Tik vārgi, svina smagi tūļojas.
Nāk aukle un Pjetro.
Lūk, viņa nāk! Ai mīļā auklīt, nu?
Vai viņu satiki? Lai Pjetro iziet.
Aukle.
Ej ārā, Pjetro, pagaidi!
Džuljeta.