Sirdsmīļā auklīt, nu? Kam drūma tu?
Ja slikta vēsts, tad pastāsti to jautri;
Ja laba, kādēļ jauko dziesmiņu
Ar skābu seju dziedot samaitāt?
Aukle.
Es piekusu, ļauj drusku atvilkt elpu.
Kas tur par traci bij! Hū, kauli sāp!
Džuljeta.
Še mani kauli tev, bet teic man ziņas.
Es tevi lūdzu, mīļā auklīt, teic!
Aukle.
Kur jāsteidzas? Nemaz vairs pacietības?
Vai neredzat, man krūtīs elpas trūkst?
Džuljeta.
Kā tev var elpas trūkt, kad elpa ir
Man pasacīt, ka tev trūkst krūtīs elpas?
Tev atrunas daudz garākas par ziņu,
Ko tu tā vilcinies man pastāstīt.
Vai laba vēsts vai slikta? Pasaki
Tik to, un citu pastāstīsi vēlāk.
Nu apmierini mani — labs vai Jauns?
Aukle. Jā, tava izvēle tā puslīdz; tu neproti vēl sev izraudzīties vīru. Romeo! Tad šis nu būs tas- īstais!
Protams, vaigs viņam glītāks nekā citiem vīriešiem, par rokām un kājām, par visu augumu nav nemaz ko runāt, — tie pārāki salīdzinājumiem. Viņš nav nekāds pieklājības zieds, bet es galvoju, maigs kā jēriņš. Ej savu ceļu, meit, un lūdz dievu! Vai jūs pusdienas jau paēdāt?
Džuljeta.
Nē, nē! To visu es jau zinu sen.
Bet ko par mūsu laulībām viņš teica?
Aukle.
Ak dievs, kā galva sāp! Ir gan man galva!
Tā sāp, ka plēš vai gabalgabalos!
Un mugura — ak mana mugura!
Vai tev! Tā veco aukli trenkājot
Šurp turp, tu mani kapā iedzīsi!
Džuljeta.
Man piedod, ļoti žēl, ka jācieš tev
Ir manis dēļ; bet teic — ko saka viņš?
Aukle.
Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs, kā godprātīgs, laipns, patīkams un, varu apgalvot, kā godīgs ar. —
Kur tava māte?
Džuljeta.
Kur mana māte? Kā? Nu, mājās, iekšā.
Kur citur gan? Cik savādi tu runā!
«Tavs mīļais runāja kā krietns vīrs —
Kur tava māte?!»
Aukle.
Nu tu mīļais dievs!
Cik ātra tu! Lai paklausās viens to:
Tā laikam sautē maniem slimiem kauliem?
Tad turpmāk pati varēsi tu iet.
Džuljeta.
Ak posts un bēdas! Nu, ko teica viņš?
Aukle.
Vai šodien atjāva tev iet pie bikts?
Džuljeta.
Jā, atļāva.
Aukle.
Tad dodies tu pie mūka Lorenco,
Tur cellē gaida viņš uz līgavu.
Kā draiskās asinis saskrien vaigos tev!
Tie sarktin sarkst par tādiem jaunumiem.
Tu ej uz baznīcu; es iešu apkārt,
Man kāpnes jāpaņem, pa kurām draugs
Pie tevis ligzdā iekāps, kad būs tumšs.
Par tavu laimi jārūpējas man.
Savs smagums ari tev būs šonakt nesams.
Man jāiet ēst, bet tev uz celli steigt.
Džuljeta.
Uz lielo laimi! Sveika, auklīte!
Abas projām.
SESTĀ AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk mūks Lorenco un Romeo.
Mūks Lorenco.
Lai debess uzsmaida šai derībai,
Ka dienās neuzbruktu pār mums bēdas!
Romeo.
Āmen, āmen! Var bēdas nākt, cik grib,
Tās nepārmāks to bezgalīgo prieku,
Ko dod man mirklis viņas tuvumā.
Ja svētīdams tu mūsu rokas slēgsi,
Lai nāk tad nāve, mīlas kaprace, —
Man pietiek, ka es viņu savu saucu.
Mūks Lorenco.
Pārlieki prieki traku galu ņem,
Mirst pašā uzvarā; kā pulveris gunī
Tie izkveld skūpstā. Medus saldākais
Ar savu saldenumu pretīgs kjūst
Un, pārmērīgi baudīts, apriebjas.
Būs mīla ilga, mīlot mērenāk.
Kas straujš, kas gauss, par vēlu abi nāk.
Ienāk Džuljeta.
Tur viņa nāk. Nekad tik viegla kāja
Šos mūžam cietos oļus nemīdīs.
Var staigāt mīlētājs pa tīmeklīšiem,
Kas dzidrā gaisā vizmo vasarā,
Viņš nekritīs, tik viegla — iedoma.
Džuljeta.
Labvakar jums, mans labais, mīļais biktstēvs!
Mūks Lorenco.
Par abiem pateiksies tev Romeo.
Džuljeta.
Viņš domāts līdz, lai velti nepateiktos.
Romeo.
Džuljeta ak, ja tavam priekam mērs,
Tik pilns kā manējais un slavināms,
Grib izpausties, tad saldini šo gaisu
Ar savu elpu tu; ļauj mutei teikt
To lielo svētlaimi, ko mēs viens otram
Te sniedzam, satiekoties derībā.
Džuljeta.
Gars, saturā kas bagātāks kā vārdos,
Lepns apziņā, tas nemīl greznoties.
Vien nabags saskaitīt var savu mantu.
Aug bezgalībā mana dziļā mīla,
Ne pašai vērtēt to, nedz aptvert vairs.
Mūks Lorenco.
Nu nāciet, padarīsim savu darbu!
Es nevaru jūs mīlā atstāt vienus,
Līdz svētās saites jūsu miesas vienos.
Visi aiziet.
TREŠAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Laukums pilsētā.
Uznāk Merkucio, Benvolio, pāžs un kalpotājs.
Benvolio.
Merkucio, draugs, iesim labāk mājās;
Laiks karsts, un Kapuleti visi ārā,
Ja satiekam, bez ķildas neiztiks;
Tik karstā dienā asins trakot sāk.
Merkucio. Tu man esi tāds puisis, kas, pārkāpis kroga slieksni, sper savu zobenu uz galda, iesaukdamies: «Lai dievs dod, ka tu man nebūtu vajadzīgs!»
Bet, kad jau otrs kauss iesitis galvā, vērš to pret kalpotāju bez jebkāda iemesla.
Benvolio. Vai patiesi es tāds būtu?
Merkucio. Kā ne, tu savās dusmās esi tāds karstgalvis, kāda otra Itālijā vairs nav; tik negants savās dusmās un dusmīgs savā negantībā.
Benvolio. Nu un kas vēl?
Merkucio. Lūk, kas: ja te būtu divi tādi, tad drīz vien nepaliktu neviena, jo jūs viens otru nodurtu. Tu!
Tu taču esi gatavs plēsties ar kuru katru tikai tāpēc, ka viņam bārdā viens mats vairāk vai mazāk nekā tev. Un esi gatavs plēsties ar katru tikai tāpēc, ka viņam acis rudākas nekā tev. Un kādas acis vēl, izņemot tavējās, te varētu dot iemeslu ķildai? Tev galva pilna ar ķildām kā ola ar dzeltenumu, un plēšoties tā jau sadauzīta mīksta kā mīkstčaula. Reiz tu uzbruki kādam ielas gājējam tikai tāpēc, ka viņš klupdams iztraucēja tavu piesaulē guļošo suni. Vai tu nesarāvies reiz ar kādu skroderi tāpēc, ka tas bija uzvilcis jaunu kamzoli pirms Lieldienām? Un vēl ar kādu citu par to, ka viņš savām jaunajām kurpēm ievēris vecas siksnas? Bet nu tu gribi mani mācīt neplēsties!