Benvolio. Nu, ja es būtu tāds ķildnieks kā tu, tad neviens par mani negalvotu ilgāk par stundu ar ceturksni.
Merkucio. Ak tu galvotājs! Ak vientiesība!
Nāk Tibalts un citi.
Benvolio. Lieku galvu ķīlā, ka tur nāk Kapuleti!
Merkucio. Lieku savu papēdi ķīlā, ka man no tā ne silts, ne auksts!
Tibalts. Man sekojiet, es runāšu ar viņiem. — Nu, sveiki, sinjori! Man jārunā kāds vārds ar vienu no jums.
Merkucio. Kā — kāds vārds tikai ar vienu no mums?
Piemetiniet vārdam vēl kaut ko, kaut cirtienu.
Tibalts. Uz to es esmu vienmēr gatavs, sinjor, ja tikai dosiet iemeslu.
Merkucio. Vai jums grūti pašam atrast šo iemeslu?
Tibalts. Merkucio, tev labi saskan ar Romeo…
Merkucio. Saskan! Tu mūs gribi pataisīt par klejotājiem dziedoņiem?
Ja tu mūs padarīsi par klejotājiem dziedoņiem,
Tad dzirdēsi tikai skarbas skaņas.
Te būs mans lociņš, — tas tūlīt liks jums padancot.
Pie joda saskaņas!
Mēs strīdamies šeit klajā laukumā.
Mums labāk būtu nomaļākā vietā
Sos strīdus vēsā prātā nokārtot
Vai izšķirties; te visi noskatās
Ar izbrīnu uz mums.
Merkucio.
Lai skatās; acis skatīšanai dotas!
Es citu dēļ te nepiekāpšos, nē!
Uznāk Romeo.
Tibalts.
Nu, miers ar jums! Tur nāk mans īstais vīrs.
Merkucio.
Lai mani pakar, ser, viņš nav jums kalps.
Bet pasauciet tik laukā, viņš tur jums
Tā pakalpos, ka viņa vērtību
Jūs godam izjutīsiet.
Tibalts.
Klau, Romeo, uz tevi mīlā kaistot,
Mans sveiciens viens: tu esi nelietis!
Romeo.
Bet cēlonis, Tibalt, kāpēc tu man mīļš,
Liek apklusināt manas taisnās dusmas
Par taviem vārdiem. Neesmu nelietis!
Ej sveiks! Tu, redzams, mani nepazīsti.
Tibalts.
Puis, tas vēl neatvaino izsmieklu,
Ko tu man uzkrāvis; nāc atbildi!
Romeo.
Es tevi apvainojis neesmu!
Cik tu man mīļš, to nesapratīsi,
Pirms nezināsi mīlas cēloņa.
Mans Kapuleti, vārds tavs ir man dārgāks
Par mana paša vārdu, — ej ar mieru!
Merkucio.
O, rāmā, gļēvā kauna pazemība!
Alla stoccata viņu noslaucīs.
Izrauj zobenu.
Tibalt, hē, žurku ķērāj, panāc šurp!
Tibalts.
Ko īsti tu no manis gribi?
Merkucio. Godājamais Runču karali, neko citu kā vienu no jūsu deviņām dzīvībām! Tai vienai es gribētu uzbrukt tūlīt un pēc tam ar jūsu atjauju izsist arī tās pārējās astoņas. Vai vilksiet savu zobenu aiz ausīm ārā no maksts? Tad ātri, citādi manējais būs jums pie ausīm, pirms savu pacelsiet!
Tibalts.
Esmu gatavs!
Izvelk zobenu.
Romeo.
Merkucio mīļais, liec zobenu nost!
Merkucio.
Šurp, sinjor, jūsējais passado!
Viņi cīnās.
Romeo.
Benvolio, nāc izsit ieročus!
Nost varmācību, draugi, kaunieties!
Tibalt, Merkucio, tak princis aizliedz
Celt kautiņu uz ielas Veronā!
Jel mierā, Tibalt! Draugs Merkucio!
Tibalts zem Romeo paceltās rokas ievaino
Merkucio un ar saviem ļaudīm aizbēg.
Merkucio.
Es ievainots!
Rauj mēris jūsu dzimtas! Esmu beigts.
Un viņš vai aiziet sveiks?
Benvolio.
Tu ievainots?
Merkucio.
Jā, ieskrambāts, tik ieskrambāts; bet pietiks.
Kur ir mans pāžs? Puis, ej un dabū ārstu!
Pāžs aiziet.
Romeo.
Draugs, turies; rēta liela nevar būt.
Merkucio. Nē, tā nav tik dziļa kā aka, ne tik plata kā baznīcas durvis; bet manai vajadzībai pietiks. Prasiet pēc manis rītu, un jūs atradīsiet gluži rāmu vīru.
Bet šai pasaulē, nudien, nu esmu dabūjis piparus. Lai mēris parauj jūsu dzimtas! Nolādētais suns, tāds
žurka, pele, kaķis varēja tik nāvīgi ieskrambāt cilvēku! Tāds lielība, nelietis, kas kaujas pēc visiem matemātikas likumiem! Kas, velns, jūs dzina iejaukties starp mums? Zem jūsu rokas mani ķēra.
Romeo.
Es visu gribēju par labu griezt.
Merkucio.
Benvolio, ved mani kādās mājās:
Nav spēka vairs. Pie joda jūsu dzimtas!
Tās mani pārvērta par ēsmu tārpiem.
Es būšu beigts, drīz vien… Ak, dzimtu naids!
Merkucio un Benvolio aiziet.
Romeo.
Vai man! Tāds cilvēks, radnieks princim,
Mans patiess draugs, līdz nāvei ievainots;
Par manu aptraipīto godu iedams
Pret Tibaltu — to pašu, kurš kopš stundas
Mans svainis jau. — Džuljeta mīlā, ai,
Tavs skaistums mani dara sievišķīgu
Un krūtīs kausē drosmes tēraudu!
Atgriežas Benvolio.
Benvolio.
Ak Romeo, Merkucio ir miris!
Tā lepnais gars nu izgaist mākoņos,
Par agru nokratījis zemes pīšļus.
Romeo.
Šai drūmai dienai drūmas pakaļ steigsies —
Ļauns iesākums vēl nelaimīgāk beigsies.
Atgriežas Tibalts.
Benvolio.
Nāk niknais Tibalts atkal atpakaļ.
Romeo.
Viņš uzvarējis, dzīvs! Beigts ir Merkucio!
Brauc debesīs tu, svētā lēnprātība,
Lai niknums zvērojošs nu mani ved!
Ņem, Tibalt, «nelgu» atpakaļ, ko pirmīt
Tu teici man. Jo Merkucio gars
Vēl tepat lidinās pār mūsu galvām
Un gaida tavu piebiedrojamies!
Vai tu, vai es, vai abi iesim līdz!
Tibalts.
Tu, niekkalbi, kas šeit ar viņu pinies,
Tu skriesi līdz!
Romeo.
Tas tūlīt izšķirsies.
Divkauja; Tibalts krīt.
Benvolio.
Bēdz, Romeo, bēdz projām!
Surp steidzas pilsoņi, un Tibalts beigts.
Ko stāvi sastindzis? Ja tevi noķers,
Uz nāvi princis notiesās; nu bēdz jel!
Romeo.
Vai man, es laimes nerrs!
Benvolio.
Ko gaidi vēl?
Romeo projām.
Sanāk pilsoņi un virsnieki.
Pirmais virsnieks.
Kur palika, kas nodūra Merkucio?