Kur Tibalts, slepkava, vai aizbēdzis?
Benvolio.
Šeit Tibalts guļ.
Pirmais virsnieks.
Sinjor, jūs nāksiet līdz;
Prinča vārdā — piecelties! Es gaidu!
Uznāk princis ar pavadoņiem, Monteki, Kapuleti, viņu sievas un citi.
Princis.
Kur ir tie neģēļi, kas naidu sāka?
Benvolio.
Man, augstais princi, zināms itin viss,
Kas nelaimīgā strīdā noticis.
To, kas šeit kritis, nonāvēja Romeo;
Viņš — jūsu brašo radnieku Merkucio.
Sinjora Kapuleti.
Tibalts, mans brāļadēls! Mans dzīves prieks!
Ak princi! Svaini! Vīrs! Lūk, radinieks
Guļ asinīs! — Par taisnību un godu
Liec, princi, Monteki nest asins sodu! —
Mans mīļais, mīļais brāļadēls!
Princis.
Benvolio, kurš pirmais uzbruka?
Benvolio.
Tibalts, kas guļ te, Romeo uzvarēts.
Gan Romeo to laipni mierināja
Par niekiem neplēsties un brīdināja
No jūsu augstās dusmības. Tas viss —
Teikts lēnām, rāmu skatu, godbijīgi —
Tibaltu straujo tomēr neremdēja;
Pret mieru kurls, ar tēraudasmeni
Viņš metās virsū drošajam Merkucio.
Tas iekaist, pretī krusto ieroci;
Kā drosmīgs cīņas vīrs ar vienu roku
Viņš pēkšņi nāvi atvaira, ar otru
To sūta Tibaltam, kurš izveicīgs,
To atsizdams. Te Romeo iesaucās:
«Stāt, draugi! Miers!» — un ātrāk vēl par vārdiem
Cērt savu ieroci starp asmeņiem,
Lai šķirtu pretniekus; bet te zem rokas
Vēl Tibalts cērt, ar ļauno cirtienu
Merkucio līdz nāvei ievainodams.
Tad Tibalts aizbēga; bet drīz jo drīz
Viņš atkal atgriezās pie Romeo,
Kas tagad atriebībā iedegās.
Nu cīņa atsākās, un, pirms vēl es
Tos spēju šķirt, bij brašais Tibalts beigts.
Viņš krita, Romeo bēga apmulsis. —
Kaut jāmirst man, ko saku, tiesa viss.
Sinjora Kapuleti.
Viņš radnieks Monteki, tās pašas cilts,
Aiz draudzības tā vārdos jūtams vilts.
Šai tumšā lietā viņu daudz būs bijis,
Lai gan viss bars tik vienu nonāvējis.
Es lūdzu, princi, spried mums taisnību,
Par Tibaltu dod Romeo dzīvību.
Princis.
Romeo viņu, viņš Merkucio kāvis, —
Kas izpirks viņa dārgās asinis?
Monteki.
Ne Romeo, viņš Merkucio draugs!
Viņš pārsteidzies, bet, tā kā likums liek
Lemt nāvi Tibaltam …
Princis.
Tad par šo dēku
Viņš mūža trimdā izpirks savu grēku.
Pat es jau ierauts jūsu naida aukā,
Plūst manas asinis rupjo cīņu laukā.
Bet jūs tik bargu sodu saņemsiet,
Ka visi bēdās līdz man raudāsiet.
Es būšu kurls pret žēlastības gaudām,
Pret jūsu lūgšanām un rūgtām raudām.
Lai Romeo bēg vien; kā nosacīts,
Viņš nāvei neizbēgs, ja sagūstīs.
Nest līķi prom! Kā teikts, tā paliks tas:
Un taisnu sodu saņems slepkavas.
Visi prom.
OTRA AINA
Kapuleti dārzs.
Ienāk Džuljeta.
Džuljeta.
Jel trauciet ātrāk, ugunīgie zirgi,
Turp Fēba mājokļos! Tāds vadītājs
Kā Faetons jūs vestu vakarrietā,
Nakts krēslu vienā mirklī saviezdams.
Klāj savu segu, nakts, tu mīlas aukle,
Lai neredz ziņkārīgā acs un Romeo
Slīgst manās rokās kluss un nemanīts.
Aust mīlētājiem gaisma tiekoties
No pašu skaistuma; ja mīla akla —
Tai labāk patīk nakts. Nāc, svinīgā,
Tu sieva kautrā, melnā tērpusies,
Un māci man, kā laimēt zaudējot,
Kad divas nevainības spēlē liktas.
Slēp savā tumsas sagšā manu vaigu,
Ko sārto brāzmojošās asinis,
Līdz biklā mīla droša sajūtas,
Ka īstā mīlā viss ir gaišs un tikls.
Nāc, nakts! Nāc, Romeo, tu diena naktī!
Nakts spārnos dusēsi tu baltāks vēl
Par jauno sniegu kraukļa mugurā.
Nāc, maigā melnacīte nakts, nāc, dod
Man manu Romeo! Un, kad viņš mirs,
Ņem pārvērt viņu mazās zvaigznītēs,
Tad debess seja atmirdzēs tik skaista,
Ka visa zeme nakti iemīlēs,
Neviens vairs grezno sauli negodās.
Es mīlas pili esmu nopirkusi,
Tak ieguvusi ne; es pārdota,
Bet iegūta vēl ne. Cik gausa diena!
Tik gausa tā kā nakts pirms svētkiem bērnam,
Kam pašūts apģērbs jauns un jāgaida,
Kad vilks to mugurā. Lūk, tur nāk aukle!
Tā pastāstīs ko jaunu; un ik mēle,
Kas Romeo vārdu min, skan debešķīgi.
Ienāk aukle ar virvju kāpnēm.
Nu, auklīt, kas tev jauns? Kas tas? Vai kāpnes?
Ko Romeo sūtīja?
Aukle.
Jā, kāpnes, jā!
Nomet tās zemē.
Džuljeta.
Kas noticis? Ko tu tā lauzi rokas?
Aukle.
Ak nedienas! Viņš beigts, viņš beigts, viņš beigts
Mēs pazudušas nu, sinjora! Jā!
Vai, manu dienu! Nokauts, beigts, pagalam.
Džuljeta.
Vai debesis var būt tik ļaunas?
Aukle.
Romeo —
Ir tāds, ne debesis! Ak Romeo!
Kas to gan domāja no Romeo!
Džuljeta.
Kas tu par velnu, kas tā mani moci?
Pat elle vaidētu šai mocībā!
Vai Romeo pats nāvē gājis? Teic «jā»,
Šī viena skaņa man būs nāvīgāka
Par baziliska satriecošo skatu.
Es nebūšu vairs es, kad teiksi «jā».
Vai acis slēdzis viņš? Tad saki «jā».
Viņš nosists — «jā»? Vai atbildi ar «nē»: īss vārdiņš būs man laime nelaimē.
Aukle.
Ar savām acīm redzēju es brūci —
Dievs žēlīgais! — un viņam pašās krūtīs.
Tik nožēlojams asiņainais līķis.
Bāls, pelnpelēks, viss asins recekļos.
Es paģību, kad es to redzēju.
Džuljeta.
Ak, lūsti, mana sirds, tev viss pagalam!
Jūs, acis, cietumā! Nav jums vairs brīves.
Par zemi atkal zemes pīte taps!
Nu Romeo un mani segs viens kaps!
Aukle.
Ak Tibalt, Tibalt, tu mans labais draugs!
Ak Tibalt, vēlīgais un goda vīrs!
Tad pieredzēju gan es tavu nāvi!
Džuljeta.
Kāds negaiss gan visapkārt plosījies?
Romeo nonāvēts un Tibalts arī?
Mans mīļais vīrs un brālēns mīļotais?
Lai bazūnes skan tiesu pastaro!
Kam dzīvot vairs, kad viņu abu trūkst?
Aukle.
Jā, Tibalts beigts, bet Romeo izraidīts;
Viņš nonāvējis Tibaltu, pats trimdā.