Džuljeta.
Vai, manu dieniņ! Romeo roka tad
Tibalta asinīs ir mirkusi?
Aukle.
Jā, taisnība; ak vai, jā, taisnība!
Džuljeta.
Ak čūskas sirds tu, ziedā apslēpta!
Vai drakons piemitis tik skaistā alā?
Visjaukais varmāka? Velns eņģelī!
Vilks jēra ādā! Krauklis baložspalvās!
Zems radījums ar seju dievišķu! īsts pretstats tam, kāds īstenībā rādies:
Nolādēts svētais, godīgs netiklis!
Ak daba, ko tu ellē meklēji,
Kad pašam ļaunajam par mājokli
Tik jauku miesas paradīzi cēli?
Vai bijis saturs grāmatai tik slikts,
Tik skaistā sējumā? Ak, kāds gan viltus
Mīt templī spožākā!
Aukle.
Jār vīriešiem
Ne kauna vairs, ne ticības, ne goda.
Tie visi blēži, lišķi, krāpnieki.
Bet kur mans kalpotājs? Dod aqua vitae!
Šais bēdās, bailēs nosirmošu es.
Tāds kauns par Romeo!
Džuljeta.
Lai mēle sažūst tev
Par tādiem vārdiem! Viņš kaunam dzimis nav,
Kauns kautrēsies uz viņa pieres mesties;
Tā — goda tronis, gods kur kronējams
Par visas zemes lielo valdnieku.
Ak, kāds es zvērs, reiz viņu gānījusi!
Aukle.
Ko teikt par rada slepkavu tev labu?
Džuljeta.
Kā lai par savu vīru sliktu saku?
Ak nabadziņš! Kā svešas mēles tevi
Var saudzēt, ja jau nievāju pat es,
Kas esmu sieva tev kopš dažām stundām?
Ak Jaunais, brālēnu kam nokāvi?
Bet Jaunais brālēns nokautu man vīru!
Prom muļķa asras savos avotos!
Jūs, sāpēm nesot savu nodevu,
Te īstenībā aplam ritat priekam.
Mans vīrs ir dzīvs! To Tibalts nokautu,
Bet Tibalts kritis, gribēdams to nokaut,
Tā prieka vēsts; kāpēc par to man raudāt?
Tur bij kāds vārds par rada nāvi ļaunāks,
Tas nāvīgs man. Kaut spētu aizmirst to!
Bet, ak, tas nospiež manu atmiņu
Kā noziedzniekam sirdi nāvesgrēks!
«Tibalts ir beigts, Romeo izraidīts!»
Vārds «izraidīts», tas viens pats nonāvējis
Tūkstošiem Tibaltu. Kad brālēns miris,
Vai bēdu nebij gana ar to pašu?
Ja bēdas nenāk vienas un ja mīl,
Lai pulkiem citu bēdu viņām seko,
Kādēļ pēc «Tibalts kritis» neteici,
Ka miris tēvs mans, māte, kaut vai abi? —
Es, bērns, par viņiem klusāk vaimanātu.
Bet vēsts, kas nāk tūlīt pēc Tibalta,
Ka «Romeo izraidīts», man skan, ka tēvs
Un māte, Tibalts, Romeo un Džuljeta —
Pagalam visi. «Romeo izraidīts»!
Bez gala un bez mēra nāvīgs griež
Šis vārds; ne izteikt vairs, ko sirds man cieš!
Ak aukle, kur mans tēvs un mana māte?
Aukle.
Raud vaimanādami pie Tibalta.
Vai iesiet turp? Es aizvedīšu jūs.
Džuljeta.
Lai skalo rētas viņu asaras,
Es savas raudāšu par trimdinieku!
Dod kāpnes man; ak nabags valgs, tu lieks
Kā es, jo Romeo nu — trimdinieks!
Uz manu gultu ceļu tām bij pašķirt,
Un jaunavās kā atraitnei man nomirt.
Nāc, aukle, nāc, lai kāzu gultai pošos,
Ne Romeo, bet nāves rokās došos!
Aukle.
Jūs ejiet turp; es Romeo pasaukšu
Par prieku jums; es zinu, kur viņš mīt.
Jā, jā, būs šonakt Romeo pie jums!
Pašlaik viņš uzturas Lorenco cellē.
Džuljeta.
Ej, šis mans gredzens viņam solījums,
Ka gaidu; lai nāk man sacīt ardievas.
Abas aiziet.
TREŠA AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk Lorenco.
Mūks Lorenco.
Nāc ārā, Romeo, tu bailīgais!
Ir bēdas tevī iemīlējušās,
Ar nelaimi tu esi salaulāts.
Romeo iznāk.
Romeo.
Tēvs, kāda vēsts? Ko princis nolēmis?
Kas man par bēdām varētu vēl uzkrist,
Ko nepazīstu es?
Mūks Lorenco.
Par sirsnību,
Mans dēls, tev draudzība ar šādām skauģēm.
Es atnesu tev augsto spriedumu.
Romeo.
Vēl smagāks tas par tiesu pastaro?
Mūks Lorenco.
Nē, princis devis žēlīgāku to:
Ne nāves sods tev spriests, bet trimda gan.
Romeo.
Ko — izraidīts? Jel žēlo, saki — «nāve»!
Jo briesmīgs trimdas vaigs; par nāvi tas
Daudz briesmīgāks! Ak, neteic — «izraidīts»!
Mūks Lorenco.
No Veronas vien tieci izraidīts;
Bet pacieties: ir pasaule tik plaša.
Romeo.
Nav pasaules nekur aiz Veronas;
Tik. priekšelle un mokas, pati elle.
Ak, izraidīts es no šīs pasaules;
Un tas tikpat kā mirt; vārds «izraidīts» —
Tikpat kā nāves sods: tā sacīdams,
Tu nocērt galvu man ar zelta cirvi
Un pasmaidi par nāves cirtienu.
Mūks Lorenco.
Ak, nāvesgrēks! Ak, nepateicīgs spīts!
Pēc mūsu likumiem tu pelni nāvi,
To laipnais princis tavā labā apiet,
Tev baigā vārda vietā lemdams trimdu.
Bet tu šīs žēlastības neredzi.
Romeo.
Ne žēlastība — mokas tās! Jo debess
Ir šeit, kur Džuljeta! Ik suns un kaķis, lk pelīte un niecīgs radījums
Var dzīvot šeit un skatīt debesis,
Tik Romeo vien ne. Te tiesības
Un vērtības ir vairāk maitas mušai
Nekā šim Romeo, tai atļauts aizskart
Džuljetas roku balto brīnumu,
Zagt debess svētlaimi no viņas lūpām,
Tik nevainīgām vēl un kautrīgām,
Kas sarkst jau, viena otrai pieskaroties.
Tik Romeo to nedrīkst — izraidīts.
Še muša nolaižas, — es projām laižos;
Tai brīve dota, bet es — izraidīts.
Un tu vēl teiksi — trimda, nevis nāve!
Vai nebija gan indes, trīta asmens,
Lai mani ātrāk nonāvētu tas,
Ne vārdiņš «izraidīts»? — Ak, «izraidīts»!
Šo vārdu nolādētie ellē sauc
Ar vaimanām. Vai sirds tev krūtīs, tēvs,
Kas esi dieva kalps, īsts garīdznieks,
Mans biktstēvs un mans draugs, kas jūt man līdz,
Ka nobeidz mani, vēstot — «izraidīts»?
Muks Lorenco.
Jel mani uzklausi, tu neprāti!
Romeo.
Tu atkal runāsi par baigo trimdu.
Mūks Lorenco.
Pret to es ieroci tev pasniegšu:
To spirdzinošu sulu — prātnieclbu,
Tā tevi, trimdā ejot, iepriecēs.
Romeo.
Vēl «izraidīts»? Pie joda prātniecību!
Šī prātniecība nedos Džuljetu,
Ne pārcels pilsētu, nedz atcels sodu;