Ja nevar to, tad neder, — nerunā.
Mūks Lorenco.
Nu redzu es, nav neprātīgiem ausu.
Romeo.
Kā citādi, ja gudrajam nav acu?
Mūks Lorenco.
Tad kopā apsvērsim nu tavu lietu.
Romeo.
Ak, nerunā par to, ko neizjūti!
Ja būtu tu tik jauns un mīlētu
Džuljetu, salaulāts ar to pirms stundas,
Tās radu nodūris, nu izmisis
Un izraidīts kā es, — tad varētu
Tu runāt, matus plēst un zemē krist
Kā es, sev kapa vietu mērodams.
Pie durvīm klaudzina.
Mūks Lorenco.
Kāds klauvē! Celies, Romeo, un slēpies!
Romeo.
Nē, neslēpšos! Gan manas nopūtas
Kā miglas vāls slēps mani ļaužu acīm.
Klauvējiens.
Mūks Lorenco.
Dzi, klauvē kāds! — Kas tur? — Ej, Romeo!
Te tevi noķers. — Pagaidi! — Nu, celies!
Klauvējiens.
Ej manā istabā! — Tūlīt! — Ak dievs,
Kāds tiepša. — Es jau eju, eju jau!
Klauvējiens.
Kas tur tā sit? Ko vajag? Kas tur nāk?
Aukle aiz durvīm.
Jel ielaidiet, es teikšu, mani sūta
Sinjora Džuljeta.
Mūks Lorenco.
Ienāciet!
Aukle ienāk.
Aukle.
Ak svētais tēvs, jel sakiet, svētais tēvs, —
Kur viņš, sinjoras vīrs, kur Romeo?
Mūks Lorenco.
Tur zemē, savu asru sarijies.
Aukle.
Ak, viņš nu cieš tāpat kā sinjora,
Ja gan, tāpat!
Mūks Lorenco.
Ai, sērā saskaņa!
Ai, kļūmā līdzība!
Guļ viņa ar!
Tāpat — un šņukst un raud, un raud, un šņukst.
Nu celieties jel, ja jūs esat vīrs!
Džuljetas vārdā saku — celieties!
Kāpēc jūs iegrimis tā vaimanās?
Romeo.
Aukle!
Aukle.
Jā, jā, sinjor! Viss nāvē izbeidzas.
Romeo.
Tu runā par Džuljetu? Kas ar viņu?
Vai viņa mani lād par slepkavu,
Kas mūsu laimes agro bērnību
Ar viņai tuvām asnīm aptraipījis?
Kur viņa — mana citiem slēptā sieva?
Ko izjūt izpostītās mīlas postā?
Aukle.
Ne vārda nesaka, tik raud un raud,
Te gultā krīt, te atkal trūkstas kājās;
Sauc Tibaltu un piesauc Romeo,
Un atkal gultā krīt.
Romeo.
Sis vārds kā lode man,
Ko raidījis kāds nāvīgs lielgabals,
Nu viņu noveiks, kā šī Jaunā roka
Tās brālēnu, lūk, notrieca. Ak tēvs,
Kur manā Jaunā miesā piemājo
Mans vārds? Teic — kur? Lai pats es sagrauju
Šo mītni riebīgo!
Izrauj zobenu.
Mūks Lorenco.
Nost roku! Teic —
Vai esi vīrs? Pēc vīra izskaties,
Bet pinkšķ kā sievišķis, un rīkojies
Kā satracināts, plēsīgs meža zvērs …
Tu — sieviete, bet vīra izskatā!
Jeb negants zvērs šo divu kārtu veidā.
Pie svētajiem, par tevi brīnos es,
Jo tevi prātīgāku cerēju.
Pēc Tibalta vai nāvēsi pats sevi
Un sievu līdz, kas dzīvo tikai tev,
Tā lāstus sakrādams pār manu galvu?
Kam zemi, debesi un dzīvi pel?
Šī dzīve, zeme, debess — visas tevī
Trīsvienībā. Nu to tu bendēt gribi?
Tu apkauno pats sevi, prātu, mīlu;
Tu, bagātnieks, kam viss pārpilnām dots,
Par neauglīgu turi bagātību,
Sev, prātam, mīlai uzplaukt neļaudams.
Tavs jaukais veids ir tikai vaska tēls,
Kad esi vīrišķību zaudējis.
Tik viltus vien tavs lielās mīlas zvērests,
Tu nonāvē, ko lolot solījies.
Prāts — tavas būtības un mīlas rota, —
Kam vajadzētu visu vainagot,
Pats izšvirkst, nesaprašas pārvaldīts,
Kā pulveris blašķē tūļam kareivim;
Tavs ierocis pats sevi saplosa.
Nu, celies, esi vīrs! Džuljeta dzīvo —
Tā, kuras dēļ tu gribi doties nāvē.
Tev laimējies. Tev Tibalts uzbruka,
Tu viņu pieveici — tev atkal laime.
Kur nāves sods tev draud, kļūst likums draugs
Un pārvērš trimdā to — tā atkal laime.
Tev pieri apmirdz gaisma brīnišķa,
Ap tevi greznā laime rotājas;
Bet tu kā nebēdīgs un gražīgs meitens
Par laimi un par mīlu pukojies.
Nu, pielūko, tas laba gala neņems.
Pie savas mīļās steidz, kā norunāts,
Ej viņas istabā un mierini;
Bet ilgāk nepaliec, līdz sargi nāk,
Tad netiksi tu vairs uz Mantuju.
Tu paliec tur, kamēr mēs pasludinām
Par jūsu laulībām un ienaids rimst.
Mēs lūgsim princi, lai viņš apžēlo,
Tad pārnāksi tu simtkārt priecīgāks,
Nekā tu tagad aizej vaimanādams.
Ej, aukle, sveicini no manis viņu,
Lai mājās visus mudina pie miera,
Pēc kā tie kāro, bēdu nomākti, —
Drīz klāt būs Romeo.
Aukle.
Tu, kungs! Es visu nakti klausītos
Šos labos padomus. To gudro galvu!
Sinjor, es teikšu viņai, ka jūs būsiet.
Romeo.
Jā, saki, un lai mani bargi sarāj.
Aukle.
Lūk, viņa sūta jums šo gredzenu.
Bet nāciet, steidzieties, jo ir jau vēls!
Aiziet.
Romeo.
Kā tas nu atkal mani ielīksmo!
Mūks Lorenco.
Ej! Labu nākt’! Viss atkarīgs no tā,
Vai namā iekļūt paspēsi pirms sardzes,
Un pārģērbies tad līdz ar gaismu prom
Uz Mantuju. Pie tevis savu kalpu
Es dažreiz sūtīšu, lai ziņo tev,
Kas labs šeit notiek, kādas izredzes.
Nu laiks, sniedz roku man, ar labu nakti!
Romeo.
Ja nebūtu tas prieka sauciens skaļš,
Man šķirties būtu grūti no tevis, draugs!
Nu paliec sveiks!
Abi aiziet.
CETURTA AINA
Istaba Kapuleti mājā.
Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un Pariss.
Kapuleti.
Mums viss tik nelaimīgi iznāca,
Ka nepaspējām meitu sagatavot.
Tik Joti mīļš bij viņai brālēns Tibalts
Un man tāpat. Bet katram reiz mums jāmirst.
Ir vēls — pie mums vairs viņa nenonāks;
Man jāsaka, es sen jau būtu gultā,
Ja nebūtu man viesis patīkams.
Pariss.
Kā gan lai sērās runātu par kāzām.
Ar labu nakti, sveiciens Džuljetai!
Sinjora Kapuleti.
Jā, labprāt, rītu pat jau izvaicāšu,
Jo šonakt viņa skumju nomākta.