Kapuleti.
Es nešaubos, grāf Paris, mana meita
Jūs iemīlēs. Jūs varat paļauties,
Man viņa paklausīs uz galvošanu.
Tu, sieviņ, vēl pirms gulēt iešanas,
Ej aizrunā par manu Parisu
Un aizrādi, ka tūlīt trešdienā, —
Bet, pag, kas šodien mums?
Pariss.
Nu, pirmdiena, sinjor!
Kapuleti.
Ak pirmdiena! Tad trešdien būs par ātru.
Liec ceturtdien, tā saki: ceturtdien
Būs viņai laulības ar grāfa kungu.
Jūs paspēsiet? Vai patiks tāda steiga?
Mēs neko lielu, tikai pāris draugu;
Jo, redziet, Tibalts tikko nonāvēts,
Ja dzīres rīkosim, var nodomāt,
Ka radinieka tuvā nav mums žēl.
Pusduci draugu ielūgsim, tas viss.
Vai ne? Bet kā jums patīk ceturtdiena?
Pariss.
Mans kungs, kaut rīt jau ceturtdiena būtu.
Kapuleti.
Tad labi, ceturtdien mēs gaidām jūs.
Tu, mīļā, ieej vēl pie Džuljetas,
Uz kāzu dienu viņu sagatavo. —
Nu sveiki, grāf! — Hē, uguni tur aizdegt
Man istabā! Patiešām, jau tik vēls,
Ka drīzāk jārunā par agrumu.
Ar labu nakti!
Aiziet.
PIEKTĀ AINA
Kapuleti dārzs.
Romeo un Džuljeta augšā pie loga.
Džuljeta.
Vai tu jau gribi iet? Vēl diena tālu.
Tā lakstīgala bij, ne cīrulis,
Kas tev tik baigi ausī ieskanējās.
Ik nakti viņa granātkokā pogo.
Jel tici, mīļais, tā bij lakstīgala.
Romeo.
Tas cīrulītis, rīta vēstnesis,
Ne lakstīgala. Skat, kur austrumos
Jau blāzmas stari glūn aiz mākoņiem,
Nakts sveces izdziest, — jautrā, jaunā diena
Kāpj ziņkārīga miglas kalna galā.
Ja bēgšu — dzīvošu, ja ne — man jāmirst.
Džuljeta.
Šis gaišums dienas gaisma nav, es zinu:
Tas ir kāds saules palaists meteors
Par lāpas nesēju, kas šonakt ceļā
Tev gaismu rādītu uz Mantuju.
Nu paliec vēl, tev nav tā jāsteidzas.
Romeo.
Lai mani sagūsta, lai nonāvē!
Es visu pieņemu, kā vien tu vēlies.
Jā, nav šī krēsla rīta acis, — nē,
Tas mēness vaiga bālais atspīdums.
Un tas nav cīrulis, kas debess lokā
Pār mūsu galvām gaisā trallina.
Man grūti projām iet, lai nāve nāk;
Ja Džuljeta to novēl, tad labprāt.
Draugs, nav vēl rīts, nāc, parunāsimies!
Džuljeta.
Ir rīts, ir rīts, bēdz projām, pasteidzies!
Tas cīrulis, kas tur tā vītero,
Mums skarbas, juceklīgas skaņas bārsta.
Gan teic, ka cīruļdziesma savieno, —
Šī ne, tā tikai jauc un izšķir mūs.
Teic: cīrulis ar krupi acīm mijis;
Ak, kaut jel mainījušies ari balsīm.
Šī balss nu roku rokai atrauj mums,
Prom tevi dzen šis dienas vēstījums.
Ak, bēdz, jau ir tik gaišs, tev jāiet būs!
Romeo.
Ne gaisma, bēdu tumsa apņem mūs!
Aukle ienāk istabā.
Aukle.
Sinjora
Aukle, tu?
Aukle.
Džuljeta, jūsu māte nāks tūlīt.
Jau dienas gaisma klāt. Jel uzmanies!
Prom.
Džuljeta.
Pa logu gaisma iekšā, ārā — prieks!
Romeo.
Nu, sveika, sveika! Skūpstu vēl man sniedz!
Nokāpj lejā.
Džuljeta.
Vai tu jau prom? Mans vīrs, mans acuraugs!
Laid ziņu man ik mīļu stundu dienā,
Jo katra minūte man būs daudz dienu.
Tās skaitot, es jau būšu ļoti veca,
Kad atkal redzēšu es savu Romeo!
Romeo.
Nu paliec sveika!
Es izlietošu katru iespēju
Tev, mana mīļā, sūtīt sveicienu!
Džuljeta.
Vai domā, mēs vēl kādreiz tiksimies?
Romeo.
Es nešaubos! Un rūgtās ciešanas
Mēs kādreiz dienās mīļi pārrunāsim.
Džuljeta.
Ak dievs! Man sirds kā ļauna pareģe!
Kad tevi uzskatu nupat tur lejā,
Man šķiet — tu guli miris dziļā kapā.
Vai acis viļ, vai esi tu tik bāls?
Romeo.
Sirdsmīļā, arī tu man tāda liecies!
Sūc sāpes mūsu asinis! Nu sveika!
Prom.
Džuljeta.
Ak laime! Tevi sauc par mainīgu!
Ja tāda tu, ko iesāksi ar to,
Kas paliek uzticīgs? Ak laime, mainies!
Pie sevis ilgi viņu neturi,
Jel sūti atpakaļ.
Sinjora Kapuleti aiz durvīm.
Vai esi augšā, meit?
Džuljeta.
Kas mani sauc? Tā laikam mana māte!
Nav gulējusi vai jau cēlusies?
Kas negaidot liek viņai šurpu nākt?
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Kā klājas tev, Džuljeta?
Džuljeta.
Māt, labi nav.
Sinjora Kapuleti.
Vēl vienmēr raudi tu par brālēnu?
Vai gribi viņu tu ar asarām
No kapa celt? Ja to tu iespētu,
Tak dzīvības vairs viņā nejaustu.
Jel beidz! Gan sēras rāda lielu mīlu,
Bet skumt pār mēru vairs nav prātīgi.
Džuljeta.
Ļauj apraudāt man mīlu zudušo.
Sinjora Kapuleti.
Tā zaudējumu jūti tu, ne draugs,
Ko apraudi.
Džuljeta.
Bet, zaudējumu sajūtot,
Kā varu es pēc drauga neraudāt?
Sinjora Kapuleti.
Jel neraudi par mirušo tik daudz
Kā par to blēdi, slepkavu, kas dzīvs.
Džuljeta.
Par kādu blēdi, māt?
Sinjora Kapuleti.
Nu, blēdi Romeo.
Džuljeta sāņus.
Starp to un blēdi milzu atstatums. —
Lai piedod viņam dievs! Es lūdzos to
No visas sirds, ko viņš tā ievainojis.
Sinjora Kapuleti.
Par to, ka dzīvs viņš, ļaunais slepkava?
Džuljeta.
Jā, māt, šīm manām rokām nesasniedzams,
Lai brālēnu es pati atriebtu!
Sinjora Kapuleti.
Gan atriebsimies mēs, tu nebēdā
Un neraudi. Es kādu sūtīšu
Uz Mantuju, kur bēglis trimdā slapstās,
Tas viņu pacienās ar tādu dziru,
Kas aizraus viņu biedros Tibaltam.
Es domāju, tas tevi apmierinās.
Jā, miera nebūs man par Romeo,
Kamēr to neredzēšu… mirušu…
Man atmiņa par brāli sirdimāc.
Ak māt, ja jums ir kāds, kas pasniegtu
Tur viņam indi, pati es to jaukšu,
Lai Romeo, tik reizi baudījis,
Var aizmigt mierīgi. Sirds sažņaudzas,
Kad viņa vārdu min, un nav viņš sniedzams,
Lai mīlā, brālēnam kas domāta,
Es savos apkampienos viņu žņaugtu!