Kamēr to neredzēšu… mirušu…
Man atmiņa par brāli sirdimāc.
Ak māt, ja jums ir kāds, kas pasniegtu
Tur viņam indi, pati es to jaukšu,
Lai Romeo, tik reizi baudījis,
Var aizmigt mierīgi. Sirds sažņaudzas,
Kad viņa vārdu min, un nav viņš sniedzams,
Lai mīlā, brālēnam kas domāta,
Es savos apkampienos viņu žņaugtu!
Sinjora Kapuleti.
Tik zāles pagādā, gan cilvēks būs.
Bet nu, meit, es tev nesu prieka ziņu.
Džuljeta.
Cik tīkams prieks šais skumju pilnās dienās.
Kā skan šī vēsts, jel saki, lūdzama!
Sinjora Kapuleti.
Redz, bērns, kāds tev ir mījš un gādīgs tēvs.
Lai gaisinātu tavu grūtsirdību,
Viņš gādājis par īstu prieka dienu,
Ko neparedzēji ne tu, nedz es.
Džuljeta.
Cik jauki! Kas tas būtu, mīļā māt?
Sinjora Kapuleti.
Redz, bērns, šo pašu ceturtdien no rīta
Kāds jauns, tik stalts un dižens kungs — grāfs Pariss
Ņems, vedīs tevi Pēterbaznīcā
Pie altāra kā savu līgavu.
Džuljeta.
Pie svētā Pētera un tempļa zvēru,
Ka grāfa līgava es nebūšu.
Es brīnos: steigt tā mani salaulāt,
Kad precinieks nav mani bildinājis.
Māt, lūdzama, jel saki manam tēvam,
Ka neprecēšos es; un apzvēru —
Es drīzāk ņemtu nīsto Romeo,
Ne Parisu. Patiesi, jauna vēsts!
Sinjora Kapuleti.
Tur nāk tavs tēvs, to saki viņam pati;
Tad redzēsim, ko viņš par tevi teiks.
Ienāk Kapuleti un aukle.
Kapuleti.
Kad saule riet, gaiss rasu izkaisa,
Bet mana brāļadēla norietā
Gāž lietus aumaļām.
Ko, meitēn-strūkla, tu vēl asarās?
Vēl lietus gāž un gāž? It kā nu tevī
Tur būtu jūra, vētra, laiva — viss!
Jo tavās acīs — sauksim tās par jūru —
Plūst asaras un zūd; tavs ķermenis — laiva
Šais viļņos sājajos; vējš — nopūtas,
Kas, plosīdamās tavās asarās,
Var satriekt laivu, vētrās svaidīto,
Ja nerimsies. — Nu, sieviņ, vai tu viņai
Jau pastāstīji mūsu lēmumu?
Sinjora Kapuleti.
Jā gan, bet viņa laipni noraida.
It kā tā būtu kapam pielaulāta!
Kapuleti.
Pag! Kā tu teici, kā tu teici, siev?
Ko! Noraida? Un nepateicas mums?
Ne lepojas, ne saņemt prot to laimi,
Ka mēs tai, necienīgai, gādājam
Tik cienījamu augstmani par vīru?
Džuljeta.
Es nelepojos, tikai pateicos,
Ka esat manā labā pūlējušies!
Man nav ko lepoties ar to, kas riebjas.
Tik pateicos par to, kas mīļi domāts.
Kapuleti.
Kas tās par blēņām? Ko tas nozīmē?
Te — «lepna», «nelepna», te — «pateicos»,
Te — «nepateicos jums». Kļausi, vīzdegune!
Vai pateicies vai ne, vai lepojies vai ne,
Bet ceturtdien tu sapos savu stāvu,
Lai ietu Pēterbaznīcā ar Parisu,
Vai valgā tevi es turp aizvilkšu.
Prom, sprāgoņa, prom, bālvaidze, vai dzirdi!
Tu palaidne!
Sinjora Kapuleti.
Fū, fū! Vai traks jau esat?
Džuljeta.
Mans mīļais tēvs, es, ceļos krītot, lūdzu,
Jel vienu manu vārdu uzklausiet!
Kapuleti.
Ej ratā, padauza! Ej, stūrgalve!
Es saku: ceturtdien uz baznīcu,
Ja ne, tad nerādies vairs manās acīs!
Ne vārda vairs, ne atbildi, ne lūdz;
Man nagi niez. — Mēs, sieva, gaudāmies,
Ka dievs mums tikai vienu bērnu devis.
Nu redzu — šis pats viens jau ir par daudz,
Ka viņa mums ir vienīgi par krustu. —
Prom, nekauņa!
Aukle.
Dievs debesīs tai žēlīgs!
Kungs, kaunieties tā viņu nolamāt!
Kapuleti.
Ko, viszine? Tu mēli pievaldi;
Ej patarkšķēt ar savām balmutēm!
Aukle.
Vai es ko sliktu saku?
Kapuleti.
Dievs ar tevi!
Aukle.
Vairs runāt nedrīkstēs?
Kapuleti.
Klus’ muldoņa!
Pie kafijtantēm vari sprediķot!
Te tas nav vajadzīgs.
Sinjora Kapuleti.
Kur jūs tik skarbs!
Kapuleti.
Patiesi gan, te trakam jāpaliek!
Diennaktīm — agrs vai vēls, ik stundu, mirkli,
Vai darbs, vai miers, vai esmu viens vai pulkā
Es raizējos, kur viņai vīru rast.
Nu ir man vīrs, īsts muižnieks, dižciltīgs
Un bagāts, jauns un labi audzināts;
Kā saka, goda vīrs no visām pusēm,
Stalts noaudzis, kā vien var vēlēties.
Bet te man muļķa raudulīgā auša,
Tāds pinkšķa lellis, laimes mājienam
Teic: «Nē, es neprecēšos; nemīlu;
Par jaunu es; man, lūdzu, piedodiet.»
Nu labi, neprecies, — es piedošu;
Bet tad no mājām prom un grauz, ko gribi!
To vērā liec — es joku neprotu!
Nav ceturtdiena tālu, pārliec sirdī:
Ja tu mans bērns — tad savam draugam došu;
Ja ne, ej ratā, ubago uz ielas!
Es tevis nepieņemšu vairs, to zini!
Kas mans, nekad tas nepiederēs tev.
To apdomā! Es vārdu turēšu!
Aiziet.
Vai tiešām debesīs nav līdzcietības,
Kas manas lielās bēdas saprast spētu?
Ak mīļā māt, jel neatstum tu mani!
Ļauj mēnesi, kaut nedēļu līdz kāzām;
Ja ne, tad taisiet kāzu gultu man
Tai pašā velvē, kur jau Tibalts guļ.
Sinjora Kapuleti.
Jel nerunā, es neteikšu nekā.
Kā zini— dari, neesi man meita.
Aiziet.
Džuljeta.
Ak dievs! Ai mīļā aukle, ko man darīt?
Mans vīrs — virs zemes, zvērests — debesīs!
Kā atsaukt zvērestu virs zemes man,
Līdz kamēr vīrs, šo zemi atstājis,
To atsūtīs no debesīm? Ko nu?
Kāpēc gan debesis tā nomoca
Tik lēnīgu un vāju, kāda es!
Ko saki tu? Vai nav tev padoma,
Ko mani mierināt?
Aukle.
Patiesi, te tas būs.
Romeo izraidīts; šai saulē vairs
Viņš nedrīkstēs šurp nākt jūs zvērināt;
Bet, ja ar nāktu, tad tik paslepen.
Bet, ja jau tā tās lietas ņem, kā ir,
Es domāju — tad labāk ej pie grāfa.
Patiesi, viņš ir lielisks vīrs! Pret to
Nu Romeo kā nieks. Pat ērglim nav
Tik zaigas, redzīgas un skadras acis,
Tik tiešām, saku es to tev no sirds,
Jums otrā laulība būs tīrā laime, —
Par pirmo pārāks viņš. Man jāsaka —
Tas pirmais miris vai tikpat kā miris;