Ja arī būtu te, kas jums no viņa?
Džuljeta.
Tu runā to no sirds?
Aukle.
Un dvēseles;
Dievs sodi abas, ja tā nav!
Džuljeta.
Āmen!
Aukle.
Ko?
Džuljeta.
Tu mani brīnišķīgi priecēji.
Ej saki mātei: tā kā tēvam dusmas
Es aizdevu, pie Lorenco nu eju
Lūgt piedošanu, grēkus izsūdzot.
Aukle.
To pateikšu. Lūk, tas ir prātīgi!
Aiziet.
Džuljeta.
Tu nolādētais elles izdzimums!
Tik lielā grēkā dzīt — lauzt zvērestu
Vai savu vīru pelt ar pašas mēli,
Kas nupat viņu slavēja un cēla
Daudz tūkstoškārt? Prom, padomniece ļaunā
No savas sirds es tevi izraidu!
Pie biktstēva nu eju, palīgs labs:
Ja neglābs viņš, lai saņem mani kaps.
Aiziet.
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk mūks Lorenco un Pariss.
Mūks Lorenco.
Jau ceturtdien? Tik īsā laikā, grāf?
Pariss.
Tā Kapuleti, sievastēvs mans, vēlas,
Un steigu kavēt man nav iemesla.
Mūks Lorenco,
Es nezinu, ko teiks vēl līgava.
Tā labi nav; tas man gan nepatīk.
Pariss.
Bezgala viņa apraud Tibaltu,
Tāpēc par mīlu runājis neesmu;
Jo asru namā nesmej Venera.
Tēvs, zinādams, cik viņai bīstami
Pārlieku skumju varai nodoties,
Ar gudru ziņu steidzina šīs kāzas,
Lai apvaldītu lielos asru plūdus,
Jo vientulība skumjas viņā vieš,
Bet vīra tuvumā tās izgaisīs.
Nu zināt jūs šīs steigas cēloni.
Mūks Lorenco sāņus.
Kaut nezinātu es, kas aizkavēs!
Lūk, grāf! Tur ienāk pati sinjora.
Ienāk Džuljeta.
Pariss.
Kāds prieks šeit redzēt līgavu un sievu!
Džuljeta.
Tā, ser, es būšu tad, kad būšu sieva.
Pariss.
Tā būs, tas notiks drīz — jau ceturtdien.
Džuljeta.
Kam jānotiek, tas būs.
Mūks Lorenco.
Tā tas arvien.
Pariss.
Pie svētā tēva nākat grēkus sūdzēt?
Džuljeta.
Jums atbildot, es sūdzētu tos jums.
Pariss.
Jūs viņam neslēpsiet, ka mani mīlat?
Džuljeta.
Un jums es atzīšos, ka mīlu viņu.
Pariss.
Jā, viņam teiksiet, ka jūs mīlat mani?
Džuljeta.
Ja atzīšos, tad tik jums nezinot:
Tas vērtīgāk, nekā to pasakot.
Pariss.
Jums vaigs no asarām ir ļoti cietis!
Džuljeta.
Pie tā nav asaras vien vainīgas!
Jo skaista nebiju es it nekad.
Pariss.
Tāds spriedums kaitīgāks par asarām.
Džuljeta.
Bet, sinjor, taisnība nav pelšana;
Bez tam es runāju par savu vaigu.
Pariss.
Tas arī mans; jūs nonieciniet to.
Džuljeta.
Var būt, ka tā, jo tas vairs nav gan mans. —
Vai, svētais tēvs, jūs būtu tagad brīvs?
Vai atnākt man pie jums pirms vakarmesas?
Mūks Lorenco.
Es esmu brīvs, mans mīļais, skumjais bērns. —
Jūs brīdi atstāsiet mūs vienus, grāf?
Pariss.
Dievs sargi, lūgsnu traucēt nedrīkstu;
Džuljeta, ceturtdienas rītā agri
Jūs modināšu; sveika palieciet
Un saņemiet šo nevainīgo skūpstu!
Aiziet.
Džuljeta.
Slēdz durvis ciet, nāc līdz ar mani raudi!
Miers, palīgs, cerība — pagalam viss!
Muks Lorenco.
Džuljeta, bērns, es tavas bēdas zinu!
Tur saprašanas pietrūkst arī man.
Tev ceturtdien ar grāfu jālaulājas,
Un, kā es dzirdu, tas nav novēršams.
Džuljeta.
Tēvs, nepiemini to, ko dzirdēji,
Pirms neteici, kā to lai novērstu.
Ja saprāts tavs tev nedod padomu,
Tad atzīsti jel manu nodomu, —
Šis duncis mans man dāvās brīvību.
Dievs Romeo un manu sirdi vieno,
Tu — rokas derībā; un, pirms šī roka,
Ko saņēma no tevis Romeo,
Tiks citam sniegta jaunai derībai
Vai viltū citam ļausies mana sirds, —
Šis asmens abas viņas nonāvēs.
Un nu no mūžā krātās gudrības
Dod tūlīt padomu; ja ne, tad — tad — redzi?
Šo manu nelaimi un likteni,
Ko godam atrisināt neiespēj
Ne tava māksla, nedz tavs gudrais prāts,
It viegli izšķirs man šis asmens to.
Daudz nerunā; es nāves ilgojos,
Ja teiksi tu, ka nav man glābiņa.
Mūks Lorenco.
Pag, meit! Kaut ko kā cerību es jaušu,
Tak pie tās ķerties dzen tik izmisums,
Ja nonāvēties labāk tīkas tev
Nekā ar Parisu iet laulībā,
Tad droši pietiks spēka uzņemties
Ko nāvei līdzīgu, lai bēgtu kauna,
Kas baigs kā nāve tevi nāvē dzen.
Ja piekriti, es palīdzību sniegšu.
Džuljeta.
Ak, labāk nekā iet pie Parisa
Liec nolēkt man tur no tā augstā torņa
Vai laupītāju bedrē met, vai dzen
Pie čūskām alā, slēdz pie nikniem lāčiem,
Met mani naktī līķu pagrabā,
Kas pilns ar miroņkauliem grabošiem
Un galvaskausiem dzelteniem, bez acīm,
Liec gulties kapā tikko izraktā
Zem viena līķauta ar mironi, —
To visu, par ko dzirdot vien jau drebu,
Es darīšu bez bailēm un bez šaubu,
Lai vīram uzticīga paliktu.
Mūks Lorenco.
Tad ej vien mājās, liecies jautra, saki,
Ka iesi tu pie Parisa. Rīt trešdiena;
Bet nakti raugi viena aizvadīt
Un nejauj auklei gulēt tavā telpā.
So pudelīti ņem sev gultā līdz,
Tad izdzer visu zāļu devumu.
Te pēkšņi tev pa visām dzīslām liesies
Vēss gurdenums, jo pamirs dzīvība,
Pulss savā gaitā tūdaļ apstāsies;
Ne siltuma vairs būs, ne dzīvas elpas.
Vaigs paliks bāls, un rožu lūpas kļūs
Pelnpelēkas; ciet slēgsies acu plaksti,
Kā nāve dzīves dienai aizver tos.
Tev stīvi, auksti sastings locekļi,