Выбрать главу

Nost visus Kapuleti, Monteki!

Uznāk vecais Kapuleti naktstērpā un sinjora Kapuleti.

Kapuleti.

Kas trokšņo te? Šurp manu zobenu!

Sinjora Kapuleti.

Kam zobenu tev? Tikai ķeģi, ķeģi!

Kapuleti.

Nē, zobenu! Lūk, vecais Monteki

Jau nāk un vicina man draudīgi.

Uznāk vecais Monteki un sinjora Monteki.

Monteki.

Ā, nelga Kapuleti — Ļauj, neturi!

Sinjora Monteki.

Tak neej naidā meklēt nelaimi!

Uznāk princis Eskals ar pavadoņiem.

Princis.

Vai rimsieties? Jūs necilvēki, zvēri,

Jūs dumpinieki, miera naidnieki,

Kas ieroci mērc līdzcilvēku asinīs, —

Kas sava naida kvēli postošo

Grib apdzēst savu dzīslu sārtā strūklā, —

Pie moku sola jūs, ja nemetīsiet

Prom ieročus no asiņainām rokām

Un neklausīsiet, ko jums princis teic.

Jau trešo reizi karš par tukšiem vārdiem

Jums, vecais Kapuleti un Monteki.

Jūs trīsreiz klusās ielas satraucāt

Un likāt veroniešu pilsoņiem,

Lai, savas goda rotas pamezdami,

Tver rokā šķēpus, mierā rūsējušos,

Lai klusinātu jūsu spīvo naidu.

Ja vēl kaut reizi mieru satrauksiet,

Ar dzīvību šo noziegumu izpirksiet.

Un tagad visi citi ejiet mājās;

Jums, Kapuleti, jānāk būs man līdz,

Bet jūs, Monteki, nāciet pēcpusdienā

Uz veco Franki pili, kur mums tiesa,

Tad dzirdēsiet šai lietā spriedumu.

Ar nāves sodu draudot, izklīst pavēlu!

Visi aiziet, izņemot Monteki, sinjora Monteki un Benvolio.

Monteki.

Kas veco ķildu sacēla no jauna?

Vai, brālēn, bijāt klāt jau sākumā?

Benvolio.

Te jūsu pretnieka un mūsu ļaudis

Jau visi kāvās, kad es pienācu.

Es metos viņus šķirt, bet pēkšņi Tibalts

Nāk saniknots, ar kailu zobenu;

Viņš to, man ausī šņākdams lamu vārdus,

Virs galvas vicina un vēju šķeļ,

Kas neievainots viņam pretī svilpo.

Un, kamēr mijām cirtienus un lamas,

Bars pieauga un kautiņš pieņēmās,

Līdz visus izšķirt princis ieradās.

Sinjora Monteki.

Ak, kur gan Romeo? Vai viņu redzējāt?

Man prieks, ka nebij viņš šai burzmā klāt.

Benvolio.

Pirms stundas, cienītā, un iekams saule

Vēl zeltojusi nebij austrumus,

Kad nemiers mani dzina laukā paklejot,

Tur, krēslā, vīģes koku birztalā,

Kas viņpus pilsētas uz vakariem,

Es šorīt jūsu dēlu redzēju.

Es viņam tuvojos, bet, mani pamanījis,

Viņš ātri koku ēnā nozuda.

Es, viņa jūtas izjuzdams kā savas —

Kad vēlēšanās palikt vienatnē, —

To sapratu un pakaļ nesteidzos,

Labprāt no aizbēdzēja aizbēgdams.

Monteki.

Jau dažu labu rītu viņš redzēts tā

Tur dzestrā rasā kaisām asaras,

Vēl vairāk sabiezējot miglas mākoņus

Ar savām dziļām nopūtām. Bet,

Tiklīdz saule, priekā starodama,

Tur austrumos sāk atvilkt ēnu priekškarus

No gultas Aurorai, mans drūmais dēls,

No gaismas bēgdams, mājup dodas.

Tur istabā viens pats viņš ieslēdzas

Un, gaišā dienas laikā logus aizverot,

Ap sevi rada nakti mākslīgu.

Tumšs smagums nomāks to, ja padoma

Mums nebūs novērst likstas cēloņa.

Benvolio.

Vai cēlonis jums zināms, mīļo tēvoci?

Monteki.

Nē, nezinu un netieku ar gudrs.

Benvolio.

Vai mēģinājāt viņu izprašņāt?

Monteki.

Tiklab es pats, tāpat viens otrs draugs,

Bet viņš, pār savām jūtām valdinieks,

Nav iztaujāšanai tā pieejams, —

Tik noslēpumains, sevī noslēdzies

Kā pumpurs, kuru iekšā grauž jau tārps,

Pirms maigās lapas izplaukušas raisās,

Lai saulei savu daili rādītu.

Kādēļ viņš skumst, ja vien to zināt spētu,

Mēs zāles atrastu un izārstētu.

Ienāk Romeo.

Benvolio.

Lūk, tur viņš nāk! Jel atstājiet mūs nu,

Varbūt es noslēpumu izzinu.

Monteki.

Tavs nodoms jauks un varbūt palīdzēs

Tikt skaidrībā. Sinjora, iesim mēs!

Monteki un sinjora Monteki aiziet.

Benvolio.

Labrīt tev, brālēn!

Romeo.

Vai tad tagad rīts?

Tik agrs?

Benvolio.

Nu stunda devītā!

Ak vai, cik gauss šķiet bēdās laiks!

Vai nebij tas mans tēvs, kas aizsteidzās?

Benvolio.

Jā, viņš. Bet kas jums laiku gausina?

Romeo.

Ka nav man, kas to īsina.

Benvolio.

Vai mīla vainīga?

Romeo.

Nē.

Benvolio.

Mīlas nav?

Romeo.

Nav viņai mīlas, kuru es tā mīlu.

Benvolio.

Ak mīla, lai cik jauka tā mums liekas,

Kā tirāns nežēlīga izrādās.

Romeo.

Ai mīla, lai cik akla liekas vaigā,

Pat akla savas īstās tekas staigā!

Kur pusdienosim? Vai še ķilda bij?

Bet nestāsti, es visu dzirdēju.

Te daudz ko dara naids, vēl vairāk mīla.

Ai, mīlas dusmība! Naids mīlīgais!

Ai, tu kaut kas, kas radies no nekā!

Ai, smagais vieglums! Tukšā nopietnība

Ai, jauko tēlu nejauks sajaukums!

Ai, svina pūkas, dzidrie dūmi, kvēle,

Slims veselīgums un miegs nomodā!

Tā, mīlas nemīlēdams, mīlu es.

Tu nesmejies?

Benvolio.

Nē, draugs, man drīzāk jāraud.

Romeo.

Tu labā sirds, par ko?

Benvolio.

Par tavām sirdssāpēm.

Romeo.

Nav likstas smagākas par mīlu.

Man skumju svars, ko krūts vēl panest jaud,

No tavām rūpēm pieņemas un draud

Pār mēru iet; un tavas drauga jūtas

Man manas skumjas dara divkārt grūtas.

Ceļ mīlu nopūtas kā dūmus gaisā;

Tā kvēla mīlētājiem iedegas

Un acīs dzirkst, bet nomāktībā sūrā

No mīlētāju asrām pildās jūra.

Kas cits vēl tā? Gan gudrs neprāts, malds,

Žults rūgtākā un ziediņš medussalds. —

Draugs, paliec sveiks!

Benvolio.

Pag, iešu arī;