Bez dzīvā spēka, kā jau mirušai.
Un tev šai baisā nāves līdzībā
Būs jāguļ četrdesmit un divi stundas;
Tad atmodīsies kā no jauka miega.
Bet rītu rītā, līgavainis kad nāks
Un tevi modinās, tu būsi nāvē.
Un tad pēc mūsu zemes ierašas
Tie, godam tērptu, tevi apglabās
Un guldīs tanī pašā kapu velvē,
Kur Kapuleti dzimtas senči dus.
Un, pirms vēl būsi atmodusies tu,
No vēstules jau zinās Romeo,
Kas noticis, viņš steigsies šurp, un abi
Mēs gaidīsim, kad celsies tu, lai viņš
To pašu nakti tevi aizvestu
Sev līdz uz Mantuju. Un tādā veidā
Tu izglābsies no lielā negoda,
Ja šaubu gars un sievišķīgās bailes
Tev drosmi nelaupīs, to izdarīt.
Džuljeta.
Ak, dod man, dod! Un nerunā par bailēm!
Mūks Lorenco.
Še, ņem; ej laimīga un esi stipra
Šai nodomā! Es mūku tūda] sūtu
Uz Mantuju ar ziņu tavam vīram.
Džuljeta.
Dod, mīla, spēku man! Tas mani glābs,
Ardievu, mīļais tēvs!
Aiziet.
OTRĀ AINA
Zāle Kapuleti namā.
Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti, aukle un divi kalpotāji.
Kapuleti.
Ej lūdz tos viesus, kas šeit minēti.
Pirmais kalpotājs aiziet.
Tu pieņemsi man labus pavārus.
Otrais kalpotajs. Sliktu jau nu jums, ser, neņemšu; paraudzīšu, kas prot savus pirkstus aplaizīt.
Kapuleti. Kā tu to izdarīsi?
Otrais kalpotajs. Redziet, ser, tas ir slikts pavārs, kas neprot sev pirkstus aplaizīt; jo, kurš pirkstus nelaiža, tas lai līdz man netaisās.
Kapuleti. Nu ej jau, ej!
Otrais kalpotājs aiziet.
Tik maz ir laika, visu nepagūsim.
Vai mana meita aizgāja pie mūka?
Aukle.
Jā, tiešām tā.
Kapuleti.
Tā, tā, var būt, ka viņš tai iedos prātu.
Tik untumaina tiepša meitene!
Ienāk Džuljeta.
Aukle.
Nu redziet, cik tā līksma nāk no bikts!
Kapuleti.
Nu, stūrgalve! Kur dauzījies tu apkārt?
Džuljeta.
Kur mācījos es grēkus nožēlot
Par nepaklausību, par pretošanos
Jums un jūsu pavēlēm, kur svētais tēvs
Man mācīja krist cejos jums pie kājām
Un piedošanu lūgt. Tēvs, piedodiet!
Es turpmāk paklausīga būšu jums.
Kapuleti.
Šurp sauciet grāfu! Pasakiet to viņam!
Jau rītu rītā salaulāšu jūs.
Džuljeta.
Lorenco cellē grāfu satiku,
Kā nākas, biju laipna es pret viņu,
Gan nepārkāpjot goda robežu.
Kapuleti.
Tas labi, priecājos! Nu, piecelies!
Tā vajag. Būtu jāsatiek nu grāfs.
Es saku, ejiet sauciet viņu šurp! —
Nudien, īsts goda vīrs šis svētais tēvs,
Tam visa pilsēta būs pateicīga.
Džuljeta.
Nāc, aukle, iesim manā istabā,
Tu palīdzēsi izvēlēties rotas,
Kas, tavuprāt, man rītu derētu.
Sinjora Kapuleti.
Līdz ceturtdienai laika tam vēl daudz.
Kapuleti.
E, aukle, ej! Rīt jāiet baznīcā.
Džuljeta un aukle aiziet.
Sinjora Kapuleti.
Mums ātri jātaisās, lai tiktu galā,
Nāk nakts.
Kapuleti.
Nu nebēdā! Pats ķeršos klāt,
Un viss būs labi, siev, es galvoju,
Tu ej un palīdzi Džuljetai posties.
Es gulēt neiešu, ļauj palikt vienam.
Es šoreiz gribu namamāte būt.
Hallo! — Jau visi prom. Na, iešu pats
Un teikšu Parisam, lai sataisās
Uz rītdienu. Cik sirds man tagad viegla,
Kopš prātējusies mana untumniece.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Džuljetas istaba.
Ienāk Džuljeta un aukle.
Džuljeta.
Jā gan, tas tērps būs labs, bet, mīļā aukle,
Tu, lūdzu, šonakt atstāj mani vienu,
Jo gribu nodoties es lūgšanām,
Lai debesis par mani apžēlojas,
Kas, kā jau zini, grēkos kritusi.
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Jūs darbā vēl? Vai varu palīdzēt?
Džuljeta.
Nē, māt, mēs izraudzījāmies jau visu,
Kas godam vajadzīgs uz rītdienu.
Es lūdzu, atstājiet nu mani vienu,
Lai aukle nakti aizvada pie jums,
Jo droši vien jums rokas pilnas darba
Šai steigā nejaušā.
Sinjora Kapuleti.
Ar labu nakti!
Ej atdusies, tev vajadzīgs ir miers.
Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.
Džuljeta.
Ardievu! Vai vēl tiksimies, kas zina.
Man dzedras bailes dzīslas caurstrāvo
Un ritmu dzīvīgo tur stindzina.
Saukt viņas atpakaļ, lai mierina? —
He, aukle! — Bet ko viņa darīs šeit?
Man vienai drūmā aina jātēlo.
Nāc, pudelīt!
Bet ja nu zāles neiedarbojas?
Tad ritu rītā mani salaulā?!
Nē, nē, tas nenotiks! — Tu būsi klāt.
Noliek dunci līdzās.
Bet ja nu inde tā, ko mūks ar viltu
Ir iedevis, lai mani nozāļotu,
Jo baidās nepatikšanu, ka mani
Pirms Parisa ar Romeo laulājis?
Ir baisi, tomēr, šķiet, tas nevar būt!
Viņš allaž cildināts kā svēts un taisnīgs!
Bet ja nu, noguldīta kapličā,
Es agrāk pamostos, pirms Romeo
Nāk mani glābt? Tas būtu briesmīgi!
Un vai es nenosmakšu kapa velvē,
Kur trūdu mutē svaigas vēsmas nav?
Ja nosmoku, pirms nāk mans Romeo?
Bet, ja es dzīvoju, nav patīkami,
Pat iedomājot nakts un nāves ainu
Un kapa velves tumsu drausmīgo;
Šai kapličā, šais vecos pagrabos,
Kur manu aizgājušo senču kauli
Jau gadu desmitiem un simtiem plēn;
Kur, tikko aprakts, asiņainais Tibalts
Trūd savā līķautā; kur, kā to stāsta,
Ap pusnakts stundu gari spokojas.
Ak vai! Ja es par agru pamostos
No smakas riebīgās, no vaimanām,
Kā mandragorai, izrautai ar saknēm,
Kad mirstīgie, to dzirdot, traki kļūst!
Bet, šausmās modusies, ja kļūstu traka,
Ar senču kauliem sāku rotaļu,
Tad Tibaltu no līķu auta rauju
Un ārprātā ar kādu senča kaulu
It kā ar vāli galvu pāršķeļu?
Ak, lūk, man šķiet, tas Tibalts, viņa gars,