Kas meklē Romeo, kurš viņa miesas
Uz asmens uzdūra. — Pag, Tibalt, pag. —
Es nāku, Romeo! Šo dzeru tev!
Atkrīt gulta aiz priekškariem.
CETURTĀ AINA
Zāle Kapuleti namā.
Ienāk sinjora Kapuleti un aukle.
Sinjora Kapuleti.
Aukle, atslēgas, vēl paņem virces.
Aukle.
Tur prasa dateles un augļus kūkām.
Ienāk Kapuleti.
Kapuleti.
Nāc drizāk, nāc! Jau gaiļi otrreiz dzied.
Zvans lūgsnā aicina, jau pulksten trīs.
Andželika, tu raugi cienastu?
Un mantas nežēlo.
Aukle.
Kā gūšķis,
Jūs ejiet gultā; rītu būsiet slims,
Ja augu nakti nomodā.
Kapuleti.
Nē! Nieku dēļ gan dažu labu nakti
Es neguļu un slims vēl neesmu.
Sinjora Kapuleti.
Jā, savā laikā biji trakulis,
Nu modrai jābūt man par tavu miegu.
Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.
Kapuleti.
Ak greizsirdība, cits nekas!
Tris četri kalpi ienāk ar cepešu iesmiem, malkas šķilām, groziem.
Ei, puis, ko tu tur nes?
Pirmais kalpotājs.
Nu, pavāram, bet, ko, to nezinu.
Kapuleti.
Nu steidzies, steidzies!
Pirmais kalpotājs aiziet.
Puis, atnes sausu malku,
Sauc Pjetro, pateiks viņš, kur atrast to.
Otrais kalpotajs.
Man pašam galva, ser, pats malku zinu, —
Nav Pjetro tādēļ darbā jātraucē.
Kapuleti.
Ha, labi teikts; kāds tu gan resgalis!
Tad būsi mūsu malkas pārzinis!
Otrais kalpotājs aiziet.
Mans dievs,
Jau diena aust! Grāfs nāks ar mūziku,
Kā solījās.
Ārā atskan mūzika.
Es dzirdu, viņš jau klāt.
Ei, aukle, sieva! Aukle, nāc, kad saucu!
Aukle ienāk.
Džuljetu modini, ej sapos viņu!
Es tikmēr uzkavēšu Parisu.
Jel pasteidzies! Jau līgavainis klāt.
Ej drīz, kad saku es.
Aiziet.
PIEKTĀ AINA
Džuljetas istaba.
Ienāk aukle.
Aukle.
Sinjora! Ei, Džuljeta! Tad gan guļ!
Mans jēriņ! Mīlulīt! Ak miegaine!
Jel runā! Manu sirsniņ! Līgaviņ!
Ne vārda, ko? Vai visas nedēļas
Nu miegu gulēsiet? Jā, nākošnakt
Grāfs Pariss čaklais miera neliks jums
Ne lāgā nosnausties. Tu mīļais dievs,
Tik cieti aizmigusi: nē un āmen!
Bet man ir jāpieceļ. Klau, dārgā, labā!
Ja grāfs jūs gultā atradīs, nudien,
Gan pratīs modināt! Vai nebūs tā?
Atvelk priekškaru.
Ko? Saģērbusies un jau atkal guļ?
Bet jāmodina. Līgava! Sinjora!
Vai, vai! Ei, palīgā! Tā mirusi!
Ak dievs, kāpēc es esmu pasaulē!
Man degvīnu! Ser, nāciet! Nāciet, kundze!
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Ko tu tā kliedz?
Aukle.
Vai, manu dieniņu!
Sinjora Kapuleti.
Kas noticis?
Aukle.
Lūk, lūk! To nedienu!
Sinjora Kapuleti.
Vai man, vai man! Mans bērns, mans vienīgs prieks!
Ak, mosties! Vai es miršu līdz ar tevi.
Ak, glābiet! Glābiet! Sauc ir tu!
Ienāk Kapuleti.
Kapuleti. Ak kauns! Džuljetu šurp! Grāfs ir jau klāt.
Aukle. Pagalam viņa! Mirusi! Ak bēdas!
Sinjora Kapuleti.
Ak bēdu diena, viņa mirusi!
Kapuleti.
Ļauj viņu paraudzīt! — Ak vai, jau auksta!
Jau asinis stingas, stingi locekļi;
No lūpām dzīvība sen zudusi,
Pār viņu nāve gulusi kā salna,
Pirms laika ziedu krāšņāko kas liec.
Aukle.
Ak diena nebaltā!
Sinjora Kapuleti.
Ak bēdu laiks!
Kapuleti.
To nāve atņēmusi, lai es ciestu,
Man lūpas stingst, nav spējas vārdu teikt.
Ienāk mūks Lorenco un Pariss ar mūziķiem.
Mūks Lorenco.
Vai līgava jau posta baznīcai?
Kapuleti.
Jā, posta gan, bet ne lai pārnāktu.
Ak dēls, šonakt pirms tavām kāzām nāve
Ir tavu sievu skārusi. Un, lūk,
Te zieds, kas nāves apkampienos vītis.
Nu nāve ir mans znots un mantinieks;
Tā meitu paņēma. Man nomirstot,
Viss paliks Nāvei — manta, dzīvība.
Pariss.
Kā gaidīju es gaišo rītu austam,
Un kādu skatu viņš nu rāda man?
Sinjora Kapuleti.
Ak ļaunā, nelaimīgā posta diena!
Drūms bēdu brīdis, kādu man jebkad
Sī dzīve mūža gaitā sniegusi!
Viens bērns, viens vienīgs nabags mīļais bērns,
Viens vienīgs prieks, kas sirdi ielīksmoja, —
To pašu bargā nāve laupīja!
Aukle.
Ak vai! Ak bēdu, bēdu, bēdu diena!
Tu diena briesmīgā un drūmākā,
Man nav vēl tāda aususi nekad!
Ak diena, diena, diena riebīgā!
Tik drūmas neatminos es kā šī.
Ak vaimanu un rūgtu bēdu diena!
Pariss.
Pagalam satriekts, salauzts, nelaimīgs!
No tevis pievilts, nolādētā nāve,
Par šausmām šausmīgāk no tevis šausts!
Ak, mīla! Dzīve! Nē, tik mīla nāvē!
Kapuleti.
Šausts, apsmiets, vajāts, mocīts, nonāvēts!
Laiks nejaukais, kam tāds tu atnāci,
Lai nāvētu, lai laupītu mums prieku?
Ak bērns! Tu mana dvēsele, ne bērns!
Vai man! Mans mīļais bērns ir miris, miris,
Un līdz ar viņu aprakts viss mans prieks!
Mūks Lorenco.
Jel kļūsiet, protiet kaunu! Vaimanas
Nav bēdu ārsts. Ar debesim uz pusēm
Jums bija dota meita; jaukais bērns
Nu pieder debesīm, kur viņai labāk.
No nāves neglābāt jūs savu tiesu,
Bet savai debess dod nu dzīvi mūžam.
Jūs domājāties pacelt jaunavu,
Līdz jūsu debesīm lai viņa augtu;
Nu raudat, redzot viņu paceltu
Pār mākoņiem, tur pašās debesīs?
Jūs ļoti slikti mīlat savu bērnu,
Ja gaužaties, to zinot laimīgu.
Nav laimes dzīvot ilgā laulībā,