Bet laime nomirt jaunai laulībā.
Nost asaras! Nu kaisiet rosmarīnu
Šīm skaistām miesām un pēc parašas
Tās, godam tērptas, nesiet kapličā.
Jo daba vaidus saceļ bēdu lejās,
Bet prāts par dabas asarām tik smejas.
Kapuleti.
Viss, kas šeit rīkots kāzu svinībām,
Nu pārvērtīsies drūmā bēru gaitā:
Kļūs draiskās kokļu skaņas sēru zvani,
Būs kāzu dzīres bēru mielastam,
Par kapa dziesmām skanēs laulībhimnas,
Un kāzu vainags greznos mirušo, —
Viss, viss būs pārmainījies citādi.
Mūks Lorenco.
Kungs, ejiet! Arī sinjora jums līdz,
Jūs arī, Paris, — visi sataisieties
Uz kapu aizgājēju pavadīt.
Jums debess dusmo, diezgan grēku krāts;
Kam vairot to, lai notiek augstā prāts.
Kapuleti, sinjora Kapuleti, Pariss un Lorenco aiziet.
Pirmais mūziķis. Nudien, mums jāpievāc savas stabules un jālasās mājup.
Aukle.
Pievāciet, pievāciet, labie ļautiņi.
Jūs redzat, kādas te mums bēdu lietas.
Aiziet.
Pirmais mūziķis. Jā gan, bet maksa tomēr pienāktos.
Ienāk Pjetro.
Pjetro. Muzikanti, muzikanti, uzspēlējiet — «Sirds, priecājies! Sirds, priecājies!». Ja jums mana dzīvība mīļa, ak, spēlējiet — «Sirds, priecājies!».
Pirmais mūziķis. Kāpēc «Sirds priecājies»?
Pjetro. Ak muzikanti, nu tāpēc, ka mana paša sirdi skan — «Sirds pilna žēlabu». Ak, uzspēlējiet kaut ko līksmi sērīgu, lai mani iepriecētu!
Pirmais mūziķis. Nebūs nekā līksma; te dziesmām nav vietas.
Pjetro. Jūs tātad negribat?
Pirmais mūziķis. Nē.
Pjetro. Es jums pamatīgi atlīdzinātu!
Pirmais mūziķis. Kā tad?
Pjetro. Protams, ne jau naudā — bet ar dziesmu skaņām. Gan es jums sadotu, prāģeri tādi!
Pirmais mūziķis. Es jums sadošu, kalpa dvēsele.
Pjetro. Bet es ar kalpa dvēseles dunci pataustīšu jūsu pauri. Ciest nevaru pārgudrības — jūsu re un jūsu ia; jūs mani mācīsiet?
Pirmais mūziķis. Ar saviem re un ia jūs gribat mūs mācīt!
Otrais mūziķis. pievaciet savu dunci un paradiet savu aso prātu!
Pjetro. To es izdarīšu un pieveikšu jūs bez visa asā dunča. Atbildiet man kā vīri!
Kad sirdi plosa sāpju smeldze
Un garu smagas skumjas māc,
Tad sudrabskaņu maigā veldze …
Kāpēc «sudrabskaņu»? Kāpēc mūzika ar «sudrabskaņām»? Ko teiksiet, Sīmani Stīga?
Pirmais mūziķis. Vienkārši tāpēc, ser, ka sudrabam maiga skaņa.
Pjetro. Labi teikts! Un jūs ko teiksiet, Hugo Kokle?
Otrais mūziķis. Es saku, «sudrabskaņa» tāpēc, ka mūziķi spēlē par sudrabu.
Pjetro. Arī labi! Un ko teiksiet jūs, Džeimss Džīga?
Trešais mūziķis. Es nudien nezinu, ko teikt.
Pjetro. O, piedošanu! Jūs esat dziedonis. Tad pateikšu pats jūsu vietā. «Sudrabskaņa» tāpēc, ka muzikantiem ar zeltu neviens nekad nemaksā!
Tad sudrabskaņu maigā veldze
Man bēdu slogu vieglot nāc!
Aiziet.
Pirmais mūziķis. Nolāpītais knēvelis tāds!
Otrais mūziķis. Rauj viņu jods! Iesim labāk iekšā, pagaidīsim bēriniekus un paliksim uz mielastu.
Visi aiziet.
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Mantuja. Iela.
Uznāk Romeo.
Romeo.
Ja ticēt varu dusas mirkļa glaimiem,
Man sapņi kaut ko jauku cerēt liek.
Sirds krūtīs līksma savā tronī valda,
Un augu dienu neizprotams gars
Ceļ augšup mani lidojumā liegā.
Es sapņoju, ka biju nomiris,
Kad mana mīļā atnāca pie manis.
Kāds sapnis baiss, kad mirušais vēl domā!
Ar skūpstu viņa mani modināja;
Es atmodos un biju valdinieks.
Ak, cik gan īstenībā mīla salda,
Jau mīlas ēna dara laimīgu.
Ienāk Baltazars garos zābakos.
Vai vēsts no Veronas? Sveiks, Baltazar!
Vai atnesi man vēstuli no mūka?
Kā klājas manai sievai? Un kā tēvam?
Ko Džuljeta? — Man atkal jāvaicā;
Ļauns nevar būt nekas, ja viņai labi!
Baltazars.
Jā, viņai labi, ļaunums neskars vairs.
Dus viņas miesas Kapuleti kapā,
Bet nemirstīgā daļa — debesīs.
Pats redzēju to paglabātu velvē
Un tūdaļ steidzos šurp jums paziņot.
Jel piedodiet, ka nesu sliktu vēsti,
Jūs pats man vēlējāt jums pakalpot.
Romeo.
Vai tiešām tā? Tad spītēju jums, zvaigznes!
Ej atnes papīru un tinti, zini?
Un gādā zirgus. Steigšos šonakt pat.
Baltazars.
Ser, lūdzu jūs, jel nepārsteidzieties,
Jūs pats tik bāls un satraukts, jānudien, —
Tas nav uz labu.
Romeo.
Nē, tu maldies; ej
Un dari visu, ko tev vēlēju.
Vai neatvedi vēstuli no mūka?
Baltazars.
Nē, labais ser.
Romeo.
Nekas; bet tagad ej
Un zirgus pagādā; drīz mājā būšu.
Baltazars aiziet.
Es šonakt dusēšu pie Džuljetas.
Tik jāparauga līdzeklis. — Cik pēkšņi
Gan izmisušam prātā padoms šaujas!
Es aptieķnieku atceros, tepat
Viņš dzīvo; nesen redzēju vēl to
Tik noskrandušu, pieri sarauktu;
Viņš zāles šķiroja tāds drūms un skumīgs,
Līdz kauliem nabadzības posta krimsts.
Tam veikaliņā izkārts bruņrupucis
Un izbāzts krokodils, un zivjādas
Visādas, un vēl cits, bet plauktos jukām
Kā nabadzības kronis — tukšas bundžas,
Zajmāla podi, sasmakušas sēklas,
Gan pūšļi, auklas, rožmaizītes vecas, —
Viss samests redzami, kā smalkam klāstam.
So postu skatīdams, es nodomāju:
Ja kādam indes vajag, tad, lai gan
Ar nāves sodu liegts to pārdot šeit,
Te dzīvo nabags blēdis, kas to pārdos.
Man šāda doma iešaujas nu prātā,
Ka indi pārdos man šis nabags vīrs.
Cik atceros — tepat ir viņa māja;
Ir svētdiena, un nabagveikals slēgts.
Ei, aptieķniek!
Parādās aptieķnieks.
Aptieķnieks.
Kas tur tik skaļi sauc?