Romeo.
Tu mani izaicini? Piesargies!
Viņi cīnās.
Pāžs.
Ak dievs, tie kaujas! Iešu sardzi saukt.
Aizsteidzas.
Pariss.
Es ievainots!
Krīt.
Ja esi žēlsirdīgs,
Tad kapā guldini pie Džuljetas.
Mirst.
Romeo.
To apsolu. Bet kas mans pretinieks?
Grāfs Pariss, Merkucio radinieks!
Ko teica man mans kalps, kad šurpu jājām? —
Es satraukts neielāgoju. Man šķiet,
Viņš teica: Pariss precot Džuljetu.
Vai bij vien tā? Vai es tik sapņoju?
Vai kļuvu traks, Džuljetas vārdu dzirdot,
Ka viņu precēs cits? Ak, sniedz man roku,
Tev vienāds liktenis ar mani lemts!
Es tevi krāšņā kapā guldīšu.
Vai kapā? Nē, visspožā pilī, zēn,
Jo tur dus Džuljeta, un viņas daile
Par svētku telpu velvi pārvērtīs.
Nu dusi, mirušais, ko mirējs glabā.
Nogulda Parisu velvē.
Cik bieži gadījies, ka cilvēki
Pirms nāves līksmi kļūst! To citi sauc
Par dzīves atblāzmu. Kā varu saukt
To atblāzmu. Ak mīla! Mana sieva!
Gan nāve atņēmusi saldo elpu,
Bet varas viņai nav pār daiļumu.
Tu — neuzvarēta: tavs dailes karogs
Vēl sārtojas uz lūpām un uz vaigiem,
Vēl nāves bālais karogs neplīvo.
Tu, Tibalt, dusi asiņainā autā?
Vai varu tev vēl vairāk pakalpot
Kā nogalināt ar šo pašu roku
To, kas kā naidnieks tevi nāvēja?
Ak brālēn, piedod man! — Džuljeta mīļā,
Kāpēc tik skaista vēl? Vai patiesi
Šī bezmiesīgā nāve tevi mīl,
Un ļaunais, kalsnais briesmonis vēl sev
Šeit tumsā tevi slēpj kā mīļāko?
Tad labāk palikšu es te pie tevis
Un vairs nekad no baismās tumsas pils
Prom neiešu. Šeit palikšu es kopā
Ar tārpiem, kas tev tagad apteksnes.
Te savu mūža mieru atradīšu
Un ļauno zvaigžņu jūgu nokratīšu
No gurdiem kamiešiem. — Nu, acis, skatiet
Vēl reizi pēdējo! Vēl apkampiet
Jūs, rokas; manas lūpas, elpas durvis,
Ar skūpstu zīmogojiet līgumu. —
Nāc, skarbais ceļvedi, nāc, sūrais biedri,
Nāc, pārgalvīgais stūrmani, un vētrā
Pret asu klinti vāro laivu triec, —
Tev, mīļā, dzeru es!
Dzer.
Jā, aptieķniek,
Tavs virums sīvs. Es mirstu skūpstīdams.
Mirst.
Pa kapsētas otru pusi ienāk mūks Lorenco ar lākturi, lauzni un lāpstu.
Mūks Lorenco.
Ak svētais Francisk, palīdzi! Cik bieži
Pa kapiem vecā kāja klūp! Kas tur?
Baltazars.
Kāds jūsu draugs, viņš labi pazīst jūs.
Mūks Lorenco.
Lai tevi svētī dievs! Bet, labais draugs,
Kas tā par lāpu tur, kas savu gaismu
Par velti tārpiem, galvaskausiem šķiež?
Tā spīgo Kapuleti kapličā.
Baltazars.
Jā, svētais tēvs, tur ir mans pavēlnieks
Un jūsu draugs.
Mūks Lorenco.
Kas viņš tāds?
Baltazars.
Romeo.
Mūks Lorenco.
Vai ilgi viņš jau šeit?
Baltazars.
Būs pusstunda.
Mūks Lorenco.
Nāc, iesim kapličā!
Baltazars.
Ser, nedrīkstu;
Viņš nezina, ka neesmu prom gājis;
Ar nāvi briesmīgu viņš draudēja,
Ja palikšu un viņu vērošu.
Mūks Lorenco.
Tad paliec! Iešu viens. Jo bailes māc,
Es paredzu šeit lielu nelaimi.
Baltazars.
Zem īves koka sapnī rādījās, —
Mans pavēlnieks ar kādu cīnījās
Un nonāvēja to.
Mūks Lorenco.
Romeo!
Tuvojas kapličai.
Vai, vai, kā asinis gan triepušas
Šī kapa akmeņaino ieeju.
Kas metis asiņainos zobenus
Šīs klusās vietas durvju priekšā?
Ieiet kapličā.
Ak Romeo! Cik bāls! Kas vēl? Tas Pariss,
Viss asiņains! Ak, kāda nestunda
Gan vainīga šai drausmā notikumā? —
Jau viņa mostas.
Džuljeta atmostas.
Džuljeta.
Ak glābējs, labais tēvs! Kur ir mans vīrs?
Es labi atceros, kur jābūt man.
Un tur es esmu. Bet kur Romeo?
Ārā dzirdams troksnis.
Mūks Lorenco.
Es dzirdu troksni! Steigsimies mēs prom
No nāves, sērgu, drausmā miega alas,
Jo kāda vara, augstāka pār mums,
Ir izjaukusi nodomu. Nu, nāc!
Šeit tev pie kājām miris guļ tavs vīrs;
Tur arī Pariss. Nāc, es tevi slēpšu
Pie svētām māsām kādā klosterī.
Jel nevaicā, jau sardze tuvojas.
Džuljeta, iesim, palikt nedrīkstam.
Džuljeta.
Ej, ej viens pats, nekur es neiešu.
Mūks Lorenco aiziet.
Ko redzu? Mīļā rokā indes trauks?
Tad inde viņam mūža mieru nes.
Cik skops! Viņš visu izdzēris, ne piles
Nav atstājis! Tev lūpas skūpstīšu,
Varbūt vēl indes lāsi mātīšu,
Kas mirstot sniegs man veldzi pēdējo.
Skūpsta Romeo.
Vēl tavas lūpas siltas.
Pirmais uzraugs ārpusē.
Zēn, rādi, kur!
Džuljeta.
Jau nāk! Es pasteigšos. Ak, duncis jaukais!
Pakampj Romeo dunci.
Šeit tava maksts.
Iedur sev krūtis.
Tur sarūsi un ļauj man mirt.
Nokrīt pār Romeo un mirst.
Ienāk uzraugi ar Parisa pāžu.
Pāžs.
Tepat jau būs, rau, tur, kur lāpa deg.
Pirmais uzraugs.
Te zemē asinis. Prom kapsētā,
To pārmeklējiet, katru aizturiet!
Cik šausmīgs skats! Te nogalināts grāfs;
Džuljeta asinīs, tā tikko mira,
To apbedīja te pirms dienām trim. —
Ej ziņo princim, Kapuleti ar!
Sauc Monteki un citus aicini!
Te šausmu noziegumam vieta rasta.
Tik noskaidrojot, atradīsim mēs
To īsto iemeslu šai nelaimei.
Daži uzraugi ienāk ar Baltazaru.
Otrais uzraugs.
Te Romeo kalps; to kapos atradām.
Pirmais uzraugs.
To uzraugiet, līdz atnāks princis!
Ienāk mūks Lorenco ar citiem uzraugiem.
Trešais uzraugs.
Te ir kāds mūks, viņš dreb un vaid, un raud.
Mēs lāpstu viņam atņēmām un lauzni,
Kad pretī nāca viņš no kapsētas.
Pirmais uzraugs.