Tu, mani pamezdams, man pāri dari.
Romeo.
Vairs manis nav; gan vārdā mani min,
Bet nav vairs Romeo; kur viņš, — kas zin!
Benvolio.
Nu saki nopietni — ko mīli tu?
Romeo.
Vai vaimanājot to lai pateiktu?
Benvolio.
Nē, vaimanājot ne, tā droši saki.
Romeo.
Teic slimniekam, lai droši mantu dala;
Tas slimo nežēlīgi māc bez gala!
Draugs, nopietni, es mīlu sievieti.
Benvolio.
Es trāpīju, ka tevi mīla saista.
Romeo.
Labs strēlnieks tu! Un mana mīlā skaista!
Benvolio.
Jo mērķis skaists, jo vieglāk trāpīt tam.
Romeo.
Draugs, te nu netrāpīji vis: jo sirds
Tai amorbultas neskarta; kā Diānai
Prāts viņas tiklo dabu sarga stingri
Un zēna mīlas bultas atsit vingri.
Ne viņa ļausies skatam kairi celtam,
Nedz padosies tā kārdinošam zeltam.
Ak, viņa pati dailē bagāta
Un reizē nabaga, jo dārgums šis
Ar viņas nāvi velti izgaisīs.
Benvolio.
Tad viņa nevainībai zvērējusi?
Romeo.
Jā, skopumam, kas mantu saēd klusi.
Jo skaistums, atturības badā taupīts,
Ir skaistums — visai nākamībai laupīts.
Par skaistu tā, par gudru, gudri skaistu
Dot svētlaimi, lai izmisums mans gaistu.
Pret mīlu viņa aizliedzas, un tā
Kā miris dzīvoju, ja dzīve tā.
Benvolio.
Mans padoms — aizmirsti tu viņu, draugs.
Romeo.
Tad māci mani, kā to izdarīt!
Benvolio.
Ļauj vaļu savām acīm, paskaties
Uz citām skaistulēm.
Romeo.
Vislabais līdzeklis
Man viņu atzīt daiļāku par visām.
Zem maigo dāmu melnās maskas ceram
Mēs atrast iedomāto skaistumu.
Tas, kuru aklums sitis, nevar aizmirst,
Kāds dārgums — acu gaisma zaudētā.
Tad parādi man kādu daiļāku,
Es viņas dailē atzīt mācīšos,
Ka ir par daiļumu vēl kaut kas daiļāks!
Sveiks! Aizmirst neiemācīsi tu mani.
Benvolio.
Tavs parādnieks tad jutīšos līdz nāvei.
Viņi aiziet.
OTRA AINA
Iela.
Uznāk Kapuleti, Pariss un kalpotājs.
Kapuleti.
Monteki brīdināts, kā es, man šķiet,
Sods vienāds mums, un nav jau ar tik grūt’
Mums tādiem veciem vīriem mierā dzīvot.
Pariss.
Jūs abi vienlīdz godājami, žēl,
Ka jādzīvo tik ilgi ienaidā.
Sinjor, bet ko jūs teiksiet manā lietā?
Kapuleti.
Es varu teikt tik to, ko esmu teicis:
Mans bērns vēl lielo dzīvi nepazīst,
Nav viņai vēl ne gadu četrpadsmit,
Lai divi vasaras vēl nozied klusi,
Tad viņa līgavai būs nobriedusi.
Pariss.
Vēl jaunākas redz mātes laimīgas.
Kapuleti.
Par agru vīst, kas agri apprecas.
Man cerības ir zeme aprijusi,
Tik viņa viena vēl man palikusi.
Bet, mīļais, bildiniet; ja laimējas,
Būs mana griba — daļa viņējās.
Ja viņa solīsies ar prātu drošu,
Es tūdaļ savu jāvārdu jums došu. —
Mums šovakar būs mājās viesības,
Turp draugus aicinu, lai ierodas,
Kas mīļi man; starp viņiem es patiesi
Jūs apsveikšu kā visumīļo viesi.
Šonakt jūs apstaros mans nabags nams,
Par debess zvaigznēm gaišāk mirdzēdams.
Kā brašs un līksms jūtas jauneklis,
Kad atkal grezni tērpies aprīlis
Uz papēžiem min tūļai ziemai, — tā
Būs prieks par to, ko jaunavas jums sniegs
Pie manis šovakar; tur noskatiet
To, kura daiļākā no daiļām šķiet.
Būs arī mana meita tur starp viņām,
Tā skaista, bet ne pārāka par citām.
Nu iesim mēs. — Puis, ņem šo papīru
Un pateci pa skaisto Veronu:
Tos, kas šeit minēti, lūdz, sacīdams,
Ka viņus gaidu es un viss mans nams.
Kapuleti un Pariss aiziet.
Kalpotājs. Jā, saziņo nu visus, kas minēti šai sarakstā! Varbūt te rakstīts stāv, lai kurpnieks paliek pie sava olektsmēra un drēbnieks pie savas liestes, lai zvejnieks pievāc savu otu un gleznotājs savu tīklu? Mani sūta uzmeklēt tos, kuru vārdi šeit minēti, bet es tak nesaprotu, kādus vārdus rakstītājs te domājis. Būs jāuzmeklē kāds pratējs. Par laimi tur jau nāk!
Uznāk Benvolio un Romeo.
Benvolio.
Draugs, uguni var dzēst ar pretuguni,
Ar vienām sāpēm otras projām dzīt.
Ja galva reibst, uz otru pusi griezies,
Jūt veco kaiti maz, kad jauna krīt.
Ļauj acīm jaunā skurbā iedegties,
Tad jaunā indē vecā aprimsies.
Romeo.
Cik laba tava ceļmalītes lapa.
Benvolio.
Kā tā? Teic — kam?
Romeo.
Nu, kājai pārlauztai.
Benvolio.
Vai prātā jucis, Romeo?
Romeo.
Ne traks, bet vairāk saistīts nekā trakais;
Mests cietumā un nolemts bada nāvei,
Un šausts, un izmocīts. — Labvakar, puisi
Kalpotājs. Sveicinu, sinjor! Lūdzu, vai lasīt protat?
Romeo. Jā, savu likteni pats savās bēdās.
Kalpotājs. To jūs varbūt esat izmācījies bez grāmatas;: bet es lūdzu, vai jūs protat lasīt rakstīto.
Romeo. Jā gan, kad valodu un burtu protu.
Kalpotājs. Godam teikts; atvainojiet un palieciet sveiki, veseli!
Romeo. Paklau! Puis, es izlasīšu!
Paņem papīru un lasa.
«Sinjors Martino ar sievu un meitām; grāfs Anselms un viņa skaistās māsas; sinjora Vitruvio, atraitne; sinjors Plačencio un viņa daiļās māsīcas; Merkucio un viņa brālis Valentīns; mans tēvocis Kapuleti, viņa sieva un meitas; mana skaistā māsasmeita Rozalīna un Līvija; sinjors Valencio un viņa brālēns Tibalts; Lučo un jautrā Helēna.»
Nekas, jauka sabiedrība! Kur viņiem jāierodas?
Kalpotājs. Tur.
Romeo. Kur — tur?
Kalpotājs. Uz mielastu; mūsu mājās.
Romeo. Kā — mājās?
Kalpotājs. Mana pavēlnieka mājās.