Pirmais kalpotājs. Kur Potpens, ka nepalīdz novākt?
Viņš galdus pārmaina! Traukus notīra!
Otrais kalpotajs. Labs tikums maitajas, ja atrodas viena vai divu vīru rokās, pie tam vēl nemazgātās.
Pirmais kalpotājs. Aizvākt krēslus, nostumt pie malas galdu! Uzmaniet sudraba traukus! Tu esi tik labs, paglabā man gabaliņu marcipāna un, ja esi man draugs, liec durvju sargam ielaist Zuzannu Grindstoni un Nelliju. Anton Potpen!
Otrais kalpotajs. Labi, būs paveikts.
Pirmais kalpotājs. Jūs meklē, sauc un klaigā, prasa lielajā zālē.
Trešais kalpotājs. Mēs nevaram būt reizē te un tur. Salaiž jautrāk, zēni! Kas visus pārdzīvos, tas visu iemantos.
Izklīst.
Ienāk Kapuleti ar Džuljetu un citiem mājas ļaudīm, saņemdami viesus un maskas.
Kapuleti.
Nu sveiki, kungi! Dāmas cienītās,
He, dejojiet jūs, kam nav varžaču.
He, cienītās! Jūs negribēsiet diet?
Ja kāda no jums leposies, nudien,
Tad tai ir varžacis; ko, vai ne tā? —
Sinjori, sveiki, sveiki! Bija laiks,
Kad palīksmojos maskā arī es
Un ausī pačukstēju skaistulei,
Kas viņai patīkams. Tas ir jau sen.
Es lūdzu, kungi! — Muzikanti, spēlēt!
Te, plašāk, plašāk! Meičas dejojiet!
Mūzika spēlē, viesi dejo.
Ei, vairāk, gaismas, zēni! Galdus nost!
Dzēst guni kamīnā, te jau tik karsts.
Cik patīkams šis negaidītais joks!
Nu sēdi, brālēn, sēdi tu nu arī,
Mums abiem diviem dejas laiks jau pāri.
Cik sen tas bij, kad reizi pēdējo
Mēs maskās gājām?
Otrais Kapuleti.
Būs gadu trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko, draugs! Tik daudz gan nav, nē, navi tik daudz.
Mēs maskās bijām Lučencio kāzās;
Lai saka man, ko vien kāds grib, ir skaidrs —
Par dividesmit pieciem vairāk nav.
Otrais Kapuleti.
Nē, vairāk, vairāk; viņa dēls jau vecāks, —
Tam ir jau trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko tu man mels!
Pirms divi gadiem nebij pilngadīgs.
Romeo kādam kalpotājam.
Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,
Lūk, tur tam bruņniekam.
Kalpotājs.
Ser, to es nezinu.
Romeo.
Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!
Nakts tumsā viņas skaistums izstaro
Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,
Kas šķiet par košu šinī pasaulē.
Starp citām dejotājām rindā garā
Šķiet viņa balta dūja vārnu barā.
Kad deju beigs, es viņai tuvošos
Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.
Un mīlu to jau sen? Acs, atzīsties,
Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!
Tibalts.
Pēc balss tas droši vien kāds Monteki.
Puis, padod rapieri! Kā drīkst šis vergs,
Aiz vecas maskas slēpies, iekšā nākt uU
Un zoboties par mūsu viesībām?
Pie manas dižciltīgās dzimtas goda,
Nav grēks, ka viņu kāds ar nāvi soda!
Kapuleti.
Kas, mīļais, tev? Kam tu tā uztraucies?
Tibalts.
Seit, tēvoc, Monteki kāds ieradies.
Sis neģēlis kā izsmieklam te staigā,
Met zaimus jūsu svētku viesiem vaigā.
Kapuleti.
Vai jaunais Romeo?
Tibalts.
Jā, nelga Romeo.
Kapuleti.
Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,
Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs.
Un jāatzīst, ka visa Verona
To teic par tiklu, gudru jaunekli.
Lai atdod man kaut visu pilsētu,
Es savā namā viņu nenievāšu.
Tu apmierinies, neievēro viņu.
Tā gribu es, un tev man jāklausa.
Ej jautru seju, izlīdzini grumbas,
Ļauns izskats svētku līksmē nepiedien.
Tibalts.
Bet der, ja viesos ienāk nelietis.
Es necietīšu to!
Kapuleti.
Tev jāpacieš!
Kāds lielkundzēns! Vai dzirdi, ko es saku?
Kurš te gan kungs — vai tu, vai es? Nu ej!
Viņš necietīšot? Tā? Lai dievs man žēlīgs!
Viņš nāks un manos viesos karu cels!
Te spēlēs tītaru! Kāds varonis!
Tibalts.
Bet, tēvoc, tas tak kauns!
Kapuleti.
Ej prom, ej prom!
Tu esi nejauks zēns! Vai ne, patiesi?
Šis joks tev atriebsies, jā, tā tas būs!
Viņš man vēl pretosies! Nu, redzēsim. —
Tā, mīļie, jautrāk! — Ej, tu gailēns tāds!
Kā miers lai būtu! — Mīļie, vareni!
Tibalts.
Viss drebu es, vai dusmas valdīt varu
Šai pacietībā, uzspiestā ar varu.
Es aiziešu. Bet laipnais iebrukums
Par rūgtu žulti pārvērtīsies mums.
Aiziet.
Romeo Džuljetai.
Ja grēko mana rupjā roka, kautri
Tev pieskaroties, maigais, svētais tēls,
Tad manas lūpas — svētceļnieki kautrie,
Lai vainu izpērk skūpsts mans, lēns un cēls.
Džuljeta.
Nav rokas jānievā, jums, svētceļniek,
Jā, viņās godbijīgais sveiciens jūtams.
Jo svētceļnieks pie svētiem rokas liek,
No rokas rokā svētais skūpsts tam sūtāms.
Romeo.
Vai lūpu nav pat svētajam un svētai?
Džuljeta.
Jā, svētceļniek, tās dotas lūgšanām.
Romeo.
Tad atjauj, mana svētā izredzētā,
Ka lūpas seko roku paraugam;
Jel pieņem viņu karstās lūgšanas,
Lai šaubas ticībā man pārvēršas.
Džuljeta.
Cieš klusu svētie, lūgsnu uzklausot.
Romeo.
Tāds klusē, kamēr piepildās man viss,
Un ņem no manām lūpām manu grēku.
Skūpsta viņu.
Džuljeta.
Nu manas lūpas tavu grēku pārņem.
Romeo.
Mans lūpu grēks? Ak, svētlaimīgais mirklis!
Sniedz atpakaļ.
Džuljeta.
Ai, kā tu skūpsti!
Aukle.
Sinjora, māte grib jums kaut ko teikt.
Romeo.
Kas viņas māte?
Aukle.
Gudrinieks, viņš nezin!
Tā mūsu namamāte, laba kundze
Un gudra, godājama. Viņas meitu
Es auklēju; ar viņu jūs nupat
Kā runājāt. Vai ne, kas viņu cels,
Tas zeltu smels.
Romeo.
No Kapuleti viņa?
Ak svētums! Nu es ienaidnieka ziņā.
Benvolio.