Nu iesim prom un beigsim jauko joku.
Romeo.
Jā, žēl, man sirdī tikai vairāk moku.
Kapuleti.
Nē, mani kungi, neejiet vēl prom,
Būs tūliņ kalpi klāt ar cienastu.
Jūs steidzaties? Nu labi, tencinu!
Paldies jums, cienītie! Ar labu nakti!
Tur lāpas parādiet! — Mēs iesim gulēt.
Patiesi, draudziņ, ir jau krietni vēls,
Pie miera jādodas.
Aiziet visi, izņemot Džuljetu un aukli.
Džuljeta.
Nāc, aukle, pasaki — kas tur tas kungs?
Aukle.
Tas vecā Tiberio dēls un mantinieks.
Džuljeta.
Un tas, kas nupat ārā iet pa durvīm?
Aukle.
Tas tur? Man liekas, jaunākais Petručo.
Džuljeta.
Un tur, tas nākošais, kurš nedejoja?
Aukle.
To nezinu.
Džuljeta.
Ej uzzini. Ja viņš ir precējies,
Tad kāzu gulta būs man vēsais kaps.
Aukle.
Kāds Monteki, sauc viņu Romeo.
Viņš jūsu lielā ienaidnieka dēls.
Džuljeta.
No mūsu naida izaug mana mīla!
Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!
Dzimst manā mīlā liktenis briesmīgais:
Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.
Aukle.
Kas? Ko?
Džuljeta.
Tā dzeja; to man iemācīja
Nupat kāds dejotājs.
Iekšā dzirdams sauciens: «Džuljeta».
Aukle.
Jā, ejam,
Nu nāc! Jau visi viesi aizgājuši.
Abas aiziet.
OTRAIS CĒLIENS
PROLOGS
Uznāk koris.
Koris.
Guļ vecās iegribas uz nāves cisām,
Pēc mantojuma jaunā kaisle kaist;
Kas pirmāk likās skaistāka par visām,
Džuljetu ieraugot, kā ēna gaist.
Mīl viņu Romeo un viņa viņu,
Viens otra sirdi skatiem apburot;
Un, pāri naidam jūtot mīlas dziņu,
Tie saldos augļus slepen ievākt prot.
Viņš ienaidnieka mājās netiek brīvi,
Lai sniegtu viņai mīlas zvērestus,
Pie tā, kas visumīļākais ir dzīvē,
Džuljeta netiek saņemt zvērestus.
Bet kaisle spēku dod tiem sastapties
Un brīdi svētlaimībai nodoties.
Aiziet.
PIRMĀ AINA
Laukums pie Kapuleti dārza sētas.
Uznāk Romeo viens.
Romeo.
Kā aiziet var, ja sirds man paliek šeit?
Ak zemes pīte, atgriezies pie centra!
Pārlec pār sētu un nozūd dārzā.
Uznāk Benvolio un Merkucio.
Benvolio.
Romeo! Draugs Romeo!
Merkucio.
Viņš gudrs.
Nudien, būs aizmanījies mājās gultā.
Benvolio.
Viņš steidzās šurp un pārlēca pār sētu.
Sauc viņu, draugs Merkucio, jel sauc.
Merkucio.
Es viņu izburšu. Ei, Romeo!
Āksts! Neprātīgais! Kaislais mīlētājs!
Jel parādies mums tā kā nopūta!
Teic kādu dzejrindu, un pietiks man;
Sauc «ak» vai «mīlu» atskaņo ar «ķīlu».
Teic labu vārdu kūmai Venerai;
Bet viņas dēlu — aklo Amoru
Par jauno Ādamu tu palamā;
Reiz karali Kofetua viņš ķēra,
Kas iemīlējās nabagmeitenē.
Viņš nedzird, nemostas un nekustas;
Beigts pērtiķis, bet es to uzburšu!
Pie Rozalīnas platām, gaišām acīm,
Pie viņas augstās pieres, sārtām lūpām,
Pie slaidām kājām, gūžām līganām
Un jaukā novada to iejomā, —
Mēs abi lūdzam: parādies mums vaigā!
Benvolio.
Viņš sadusmosies, tevī klausoties.
Merkucio.
Par ko tad dusmoties. Ja es te sauktu,
Lai viņa mīļās priekšā nostājas
Kāds cits un paliek, kamēr prom to triec,
Tad būtu jāskaistas. Bet es kā labs
Un godīgs burvis viņa mīļās vārdā
Tik piesaucu, lai viņš mums parādās.
Benvolio.
Nāc, iesim! Kokos paslēpies ir viņš,
Lai būtu vienatnē ar dzestro nakti.
Ir viņa mīla akla, un tai tumsa tīk.
Merkucio.
Ja mīla akla, mērķi sasniegt grūt.
Nu sēž viņš gaidīdams zem kraušu koka,
Kaut mīļā klēpī iekristu kā krausis, —
Tā meitenes sauc paklusām šo augli.
Ak Romeo, kaut viņa būtu krausis!
Sveiks, Romeo, es likšos savos pēļos,
Man vēsā laukā gultā nenāk miegs.
Draugs, iesim!
Benvolio.
Jā, iesim; velti meklēt to,
Kurš nevēlas, lai viņu atrastu.
Aiziet.
OTRA AINA
Kapuleti dārzā.
Romeo.
Par rētu smej, kas ievainots nav bijis.
Džuljeta parādās augšējā logā.
Kas tas! Tur logā gaisma zibēja?
Tur rītausma, — Džuljeta — mana saulei
Nāc, gaišā saulīt, nokauj mēnesi,
Kas tā jau bāls un dilst aiz skaudības,
Ka tu — kas viņam kalpo — daiļāka.
Jel nekalpo šim skauģim priesterim;
Tik muļķi staigā viņa šķidrautā,
Zaļbālā, miglainā; vai met to nost!
Tā viņa — mana dieve! Mana mīla!
Kaut viņa zinātu, kas viņa man!
Vai runāja? Nē, neteica nekā!
Tik acis stāsta, atbildēšu tām!
Cik pārdrošs es — ne mani uzrunā!
Pie debess divi zvaigznes spožākās
Ir citur aizņemtas un tādēļ lūdz
Džuljetas acis mirdzēt viņu vietā.
Ak, ja tas tiešām notiktu, tad mēness
Kā nokaunējies nobālētu tā
Kā lampa rītausmā; bet viņas acis
No debess dzīles viestu gaismu tādu,
Ka putni, rītu jaušot, dziesmu sāktu.
Lūk, viņa savu vaigu atspiež rokā!
Ak, kaut es būtu cimds šai gleznā rokā,
Tad vaigam pieglaustos!
Džuljeta.
Vai man!
Romeo.
Klau, runā!
Ak, runā, gaišais eņģei, runā vēl!
Nakts tumsā man pār galvu parādies
Kā varens debess sūtnis spārnotais,
Ko augšup vērstām brīna pilnām acīm
Un galvu atmestu redz mirstīgais,
Kad gaišais tēls tur peld pa mākoņiem,
Pa gaisa viļņiem dzīlē celdamies.
Džuljeta.
Ak Romeo! Kāpēc tu esi Romeo?
Jel noliedz savu tēvu, savu vārdu!
Ja nevēlies, tik mīlu zvēri man,