Es nebūšu tad Kapuleti vairs.
Romeo pie sevis.
Vai tālāk klausīties, vai uzrunāt?
Džuljeta.
Tik vārds tavs naidnieks mans un tikai vārds.
Tu esi tu, nevis kāds Monteki.
Kas Monteki? Tā nav ne roka, kāja,
Ne plecs, ne vaigs, nedz cits kāds loceklis
Pie cilvēka. Kaut būtu citāds vārds!
Kas gan ir vārds? Vai roze nesmaržos,
Jebkurā citā vārdā nosaukta?
Ja Romeo vairs nesauks Romeo,
Viņš savā pilnībā būs tikpat labs.
Ak, atmet savu vārdu, Romeo!
No tevis tas pat daļa nav, tā vietā
Ņem visu mani.
Romeo.
Pie vārda tevi turu:
Sauc mani mīļo, un es pārkristīts
Vairs turpmāk nedēvēšos Romeo!
Džuljeta.
Kas esi tu, nakts tumsā paslēpies
Un slepen manas domas noklausies?
Romeo.
Es nezinu, kā tagad saukties man,
Mans vārds man pašam ienīstams, ak svētā,
To neciešu, jo tas tavs ienaidnieks.
Ja rakstīts būtu tas, es saplēstu.
Džuljeta.
Ne simtu vārdu ausis uztvērušas
No tavām lūpām nav, tak balsi pazīstu;
Vai esi Romeo no Monteki?
Romeo.
Ne viens, ne otrs, ja tie tev, daiļā, netīk.
Džuljeta.
Kā tu šeit iekļuvi, jel teic, un kāpēc?
Jo dārza mūris augsts, to pārkāpt grūti.
Tev nāve draud te, — zini, kur tu esi, —
Ja radinieks mans tevi sastaptu.
Romeo.
Ar mīlas spārniem pārlaidos pār sētu,
Nav mīlai akmens mūris kavēklis.
Ko mīla grib, to visu viņa spēj;
Un mani neatbaidīs tavi radi.
Džuljeta.
Ja ieraudzīs šeit — tevi nonāvēs.
Romeo.
Ak nē, man tavas acis bīstamākas
Par viņu zobeniem, ja laipnas tās.
Tad es no viņu naida pasargāts.
Džuljeta.
Ka tikai viņi tevi nepamana.
Romeo.
Nakts sega viņu acīm mani slēpj.
Ja nemīli tu mani, lai tad atrod.
Man viņu naidā dzīvi labāk beigt
Nekā bez tavas mīlas ilgāk nīkt.
Džuljeta.
Bet kas tev ceļu parādīja šurp?
Romeo.
Tik mīla skubināja mani meklēt;
Tā padomu man deva, es — tai acis.
Gan jūrnieks neesmu, bet, ja tu būtu
Krasts tālākais, ko jūras bangas skalo,
Es dotos turp pēc tāda dārguma.
Džuljeta.
Ja tumsas maska nesegtu man seju,
Tu redzētu, kā pietvīcis mans vaigs
Par to, ko tu te pirmīt noklausījies.
Gan tiktos rātnai būt, gan noliegt to,
Ko runāju, bet — nost ar izlikšanos!
Tu mani mīli? Zinu, teiksi «jā»;
Es ticu tavam vārdam: zvērēdams
Tu ari vari vilt. Pats Jupiters,
Kā teic, par mīlētāju viltu smejas.
Ak jaukais Romeo, ja mani mīli,
To teic patiesi un no visas sirds.
Ja domā tu, ka uzticos tik viegli, —
Es ļaunošos un spītā teikšu «nē»,
Lai varētu tu mani palūgties.
Vai ne, mans Monteki, es pārāk naiva,
Un vieglprātīgu mani vari saukt?
Bet tici, draugs, es uzticīgāka
Par tām, kas citādas prot izlikties.
Es arī vienaldzīga izliktos,
Ja neviļus tu dzirdējis nebūtu,
Ko, dziļi mīlēdama, ciešu. Piedod
Un neņem sirsnību par aušas mīlu,
Ko šeit tev atklājusi tumšā nakts.
Romeo.
Es zvēru tev pie gaišās mēnesnīcas,
Kas dārza koku galus sudrabo.
Džuljeta.
Pie mēness nezvēri, tas nepastāvīgs
Un bieži maina savu izskatu, —
Lai tava mīla nekļūst grozīga.
Romeo.
Kā to lai apzvēru?
Džuljeta.
Ak, nezvēri nemaz;
Ja gribi zvērēt, tad pie sevis paša,
Kāds esi tu, mans dievinātais elks,
Un es tev ticēšu.
Romeo.
Ja mīl man sirds …
Džuljeta.
Nē, nezvēri! Kaut tu mans prieks un laime,
Bet mani neielīksmos solījums:
Par ātru, negaidītu, pēkšņu tas,
Kā zibens liesma izzūd, pirms vēl mēs
To pieminam. Ar labu nakti, draugs!
Mums mīlas pumpurs vēsmā vasarīgā
Līdz rītam izplauks ziedā brīnišķīgā.
Ar labu nakti! Saldais miegs lai nes
Tev mieru, kādu krūtīs jūtu es!
Romeo.
Vai neaplaimotu tu mani pamet?
Džuljeta.
Ak, kādu laimi vēl tu šonakt vēlies?
Romeo.
Jel solies man, kā es tev solījos.
Džuljeta.
Tev mīlu zvērēju, pirms to man lūdzi,
Un gribētos to atkal apzvērēt.
Romeo.
Tu solījumu atņem? Kāpēc gan?
Džuljeta.
Lai vēl arvienu būtu tev ko dot.
Un vēlos tikai to, kas man jau ir.
Kā jūra bezgalīgs ir devums mans,
Un dzija mana mīla; jo tev dodu,
Jo vairāk mīlas atliek man, ko dot.
Bet, klau, tur iekšā sauc! Nu sveiks, mans mīļais!
Iekšā dzirdams aukles sauciens.
Ja, auklīt! — Esi uzticīgs, Monteki!
Vēl drusku pagaidi, es iznākšu.
Ieiet iekšā.
Romeo.
O, svētlaimīgā nakts! Man tomēr bail,
Vai tas nav tikai sapnis pusnakts laikā,
Pārlieku salds, lai būtu īstenība.
Džuljeta parādās augšā.
Džuljeta.
Trīs vārdus vēl, mans Romeo, tad sveiks.
Ja savā mīlā godīgā tu vēlies
Par sievu mani ņemt, tad paziņo
Ar cilvēku, ko rit tev sūtīšu,
Kur mēs un kad tad varam laulāties, —
Es savu laimi tev pie kājām likšu,
Tev dzīvē uzticīgi sekošu.
Aukle iekšā.
Sinjora!
Džuljeta.
Es eju jau! — Bet, ja tavs nodoms nelāgs,
Tad, lūdzams …
Aukle iekšā.
Sinjora!
Džuljeta.
Jā, jā, tūlīt! —
Ne vārda vairs. Ej, ļauj man vienai sērot.
Rīt sūtīšu.
Romeo.
Es justos aplaimots …
Džuljeta.
Simtreiz ar labu nākti!
Aiziet.
Romeo.
Bez tava gaišuma nakts simtkārt baisa.
Pie mīļās steidz kā skolas zēns uz mājām,
Bet prom — kā zēns uz skolu laiskām kājām.
Lēnām iet projām.
Džuljeta vēl parādās augšā.
Džuljeta.
Cst, Romeo! — Kaut spētu viņu saukt,
Kā medinieks ar savu svilpi atsaukt
Spēj vanagu. Bet nē, kas slēpties spiests,
Tas smok un nedrīkst skaļi gavilēt.
Jo citādi šo vārdu atkārtoti
Es sauktu tā, ka atbalss aizsmaktu,
Bez mitas atbalsojot: Romeo!