Napoleons tuvojās Maskavai; mūsējie atkāpās; Maskava bija uzbudināta. Tās iedzīvotāji cits pēc cita taisījās projām. Kņazs un kņaziene pierunāja māmuļu braukt uz viņu **ienes muižu.
Mēs ieradāmies ** — lielā muižā kādas divdesmit verstis no guberņas pilsētas. Tuvumā bija daudz kaimiņu, pa lielākai daļai izbēgušie maskavieši. Katru dienu visi sapulcējās kopā; mūsu lauku dzīve neatšķīrās no dzīves pilsētā. Vēstules no armijas pienāca ik dienas, vecenītes meklēja uz kartes nometņu vietas un dusmojās, ka nevar atrast. Poļina noņēmās vienīgi ar politiku un lasīja tikai avīzes vai Rastopčina lapiņas, un neatvēra nevienu grāmatu. Atrazdamās starp ļaudīm, kuru uztvere bija aprobežota, dzirdēdama vienmēr muļķīgus spriedelējumus un nepamatotus jaunumus, viņa ieslīga dziļā grūtsirdībā; viņas dvēseli pārņēma pagurums. Viņa šaubījās par tēvijas glābšanu, viņai likās, ka Krievija ātri tuvojas savam galam, katra relācija pastiprināja viņas bezcerību; lasot grāfa Rastopčina policejiskos paziņojumus, viņa zaudēja savaldību. Paziņojumu zobgalīgais tonis viņai šķita kā nepieklājības kalngals un Rastopčina organizētie pasākumi — neciešams barbarisms. Viņa neizprata tā laikmeta diženo sūtību, kuras piepildījums, par spīti visām šausmām, glāba Krieviju un atbrīvoja Eiropu. Viņa stundām sēdēja, atbalstījusies ar elkoņiem uz Krievijas kartes, rēķinādama verstis, sekodama ātrajiem karaspēka pārgājieniem. Viņai nāca prātā savādas domas. Reiz viņa man paziņoja par savu nodomu pamest muižu, ielavīties franču karaspēka nometnē, nokļūt pie Napoleona un pašas rokām viņu nogalināt. Man nebija grūti viņu pārliecināt par šāda pasākuma neprātību, bet doma par Šarloti Kordē Poļinai ilgi nedeva mieru.
Viņas tēvs, kā jau jums zināms, bija diezgan vieglprātīgs cilvēks; viņš rūpējās vienīgi par to, lai dzīve sādžā pēc iespējas līdzinātos Maskavas dzīvei. Viņš rīkoja pusdienas, iekārtoja thēātre de Societē, kur uzveda franču pioveibes, un visādi nopūlējās dažādot mūsu izpriecas. Pilsētā ieradās vairāki sagūstītie virsnieki. Kņazs priecājās par jaunām personām un izlūdzās no gubernatora atļauju nometināt gūstekņus savā muižā …
Viņi bija četri — trīs diezgan nenozīmīgi ļaudis, fanātiski uzticīgi Napoleonam, neciešami bļaukas, tiesa, par savu dižošanos viņi bija samaksājuši ar nopietniem ievainojumiem. Bet ceturtais bija visnotaļ ievērības cienīgs cilvēks.
Viņam toreiz bija divdesmit seši gadi. Viņš piederēja pie labas ģimenes. Viņam bija patīkama seja un ļoti smalkas manieres. Mēs tūlīt viņu ievērojām. Uzmanību viņš pieņēma ar pateicīgu vienkāršību. Viņš runāja maz, bet viņa vārdi bija labi pārdomāti. Poļinai viņš patika tālab, ka bija pirmais, kas mācēja viņai izskaidrot karadarbību un karapulku kustību. Viņš nomierināja Poļinu, pārliecinādams, ka krievu karaspēka atkāpšanās nav bezjēdzīga bēgšana un frančus satrauc tādā pašā mērā, kādā sanikno krievus. — Bet jūs, — Poļina viņam jautāja, — vai tad jūs neesat pārliecināts par jūsu imperatora neuzvara- mību? — Sinekūrs (saukšu viņu vārdā, kādu tam devis Zagoskina kungs) — Sinekūrs, brītiņu klusējis, atbildēja, ka viņa stāvoklī būt atklātam esot grūti. Poļina nepiekāpīgi prasīja atbildi. Sinekūrs atzinās, ka franču karaspēka virzīšanās uz Krievijas sirdi varot kļūt bīstama pašiem frančiem, ka 1812. gada karagājiens patiesībā jau beidzies, bet neesot devis neko izšķirošu. — Beidzies! — Poļina nepiekrita. •— Bet Napoleons vēl vienmēr soļo uz priekšu, un mēs vēl vienmēr atkāpjamies! — Jo ļaunāk tas mums, — atbildēja Sinekūrs un sāka runāt par citu tematu.
Poļina, kurai bija apnikuši gan mūsu kaimiņu bailīgie pareģojumi, gan viņu muļķīgā plātība, aizrautīgi klausījās spriedumus, kas bija lietpratīgi un objektīvi. No brāļa es saņēmu vēstules, pēc kurām neko nevarēja saprast. Tajās bija gan gudri, gan muļķīgi joki, jautājumi par Poļinu, salkani mīlestības apliecinājumi un tā tālāk. Poļina, šīs vēstules lasīdama, dusmojās un raustīja plecus. — Atzīsties, — viņa sacīja, — ka tavs Aleksejs ir pavisam gaisīgs cilvēks. Ja pat šajos apstākļos viņš no kaujaslauka raksta tik tukšas vēstules, ko gan viņš runās ar mani klusā ģimenes dzīvē? — Viņa maldījās. Tukšums brāļa vēstulēs radās ne jau tāpēc, ka viņš pats būtu mazattīstīts cilvēks, bet gan no iepriekšēja pieņēmuma, kas, starp citu, ir mums pats apvainojošākais: viņš bija pārliecināts, ka ar sievietēm jārunā tādā valodā, kas būtu piemērota viņu vājajai izpratnei, un ka svarīgas lietas mums nav aptveramas. Tādi uzskati jebkur būtu nepiedienīgi, bet pie mums tie ir pat muļķīgi. Nav šaubu, ka krievu sievietes ir labāk izglītotas, vairāk lasa, vairāk domā nekā vīrieši, kas noņemas ar diezin ko.