CETURTAIS DZIEDĀJUMS
No rītiem mozdamies arvien
Es priecīgs saku: dievam slava,
Ka mūsu laikos vairs, nudien,
Tik pārāk daudz to burvju nava.
Turklāt — lai atzinība tiem! —
Bez baiju precēties mēs varam:
Tie neuzbrūk vairs laulātiem,
Un jaunavām tie nepieskaras.
Bet ir gan gluži citi burvji,
Pret tiem man ienaids sirdī aug:
Smaids, zilas acis, ziedu kurvji
Un maiga balss — jel sargies, draugs!
Tiem netici — tie viltus pilni!
Un vairies to tāpat kā es;
Bēdz, juzdams saldās indes vilni, —
Un dusai meklē vienatnes.
Tu dzejas ģēnijs brīnumainais,
Kas tēlo senas teiksmu ainas
Par mīlu, velniem, nopūtām —
Gan pazemē, gan paradīzē!
Tu, manām vārsmām nerātnām
Sens paraugs būdams šādā vīzē,
Jel piedod, Orfej, šoreiz tām,
Ka savā rotaļīgā stāstā
Tev pēdās lieku viņām steigt
Un senās liras melu klāstā
Jel graudu patiesības teikt.
Ir dzirdēts, draugi, teikā žēlā,
Ka velnam reiz kāds ļaundaris
Pats sevi sākumā, bet vēlāk
Ir savas meitas pārdevis;
Kā redzēts upurdevas dodam
Un gadiem ilgi gavējam,
Kā, grēkus sūri nožēlodams,
Mīļš kļuvis kādam svētajam;
Kā miris viņš, bet meitas miegā
Guļ visas daiļās divpadsmit;
Un, klausoties šai stāstā liegā,
Sirds mums vēl šodien strauji sit —
Kad redzam valdzinošās baismas,
Kur ļaundaris kā lāstu nes
Pats savu grēku un bez gaismas
Mīt nevainīgās meitenes.
Tām līdzi asaras mēs lējām,
Gar drūmo pili staigājot,
Un līdzjūtībā iemīlējām —
It visu gatavi tām dot;
Pats Vadims sirdij piesaukts tapa,
Un redzējām, kā mostas tās,
Un visas svētās nožēlās
Iet allaž lūgt pie tēva kapa.
Bet.. vai tas spējams?. . Sarksti, lapa!
Sis tikums — viltus vien un nieks!
Es patiesību vēstīt gribu,
Un Ratmirs būs man liecinieks.
Uz dienvidiem viņš jāj, un prieks
Tam acīs mirdz ar spožu zibu,
Jo Ludmilu viņš panākt cer
To pašu dien. Bet vakars sārto
Jau upes krastu, tumst ik cers,
Un tāles pagaist miglas vārtos;
Skats velti tukšā klajā tver.
Vēl pēdējs rieta stars pār siliem
Kā spožu zeltu pāri lej,
Kad garām klinšu bluķiem ziliem
Viņš jāj un lūko naktsmītnei
Starp kokiem piemērotu vietu.
Viņš izjāj ielejā un redz:
Tumst diža pils uz klints pret rietu,
Tās četrus stūrus torņi sedz;
Un jaunava uz augstās sienas
Kā gulbis padebešos viena
Tur, blāzmas apspīdēta, iet
Un klusā krēslā dziesmu dzied,
Kas tikko sadzirdama sienas.
«Jau tumsa lejās ēnas liek,
No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.
Jau vēls, ak jaunais ceļinieki
Nāc tveries mūsu namā jautrā!
Še naktī maigi auklēs miegs,
Bet dienā celsim dzīru traukus;
Jel nāc uz saderību jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!
Še daiļavas tev skūpstus sniegs,
Še vērsies tev viss mīlas plaukums.
Jel nāc uz satikšanos jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļinieki
Kad ausmā izbaudīts būs prieks,
Ar kausu pavadīsim draugu.
Jel nāc uz sadraudzību jauku,
Jel nāc, ak jaunais ceļiniek!
Jau tumsa lejās ēnas liek,
No viļņiem dzestrums vējo skaudrāk.
Jau vēls, ak jaunais ceļiniek!
Nāc, tveries mūsu namā jautrā!»
Tā viņa dzied, tā viņa sauc,
Un jaunais hans jau vārtu priekšā;
Bars daiļavu tam pretī trauc
Un laipni aicina to iekšā;
Ar valdzinošām valodām