Ruslans un Ludmila

To visas lenc un vada maigi;
Kvēl kairi skatiens glāstošs tām,
Bet divas zirgu aizved naigi.
Iet greznā pili jaunais hans,
Tam līdzi meiču balsis skan:
Nāk ķiveri tam noņemt viena,
Slej otra vairogu pie sienas,
Jau trešā šķēpu noliek nost,
Steidz cita bruņas vaļā jozt.
Dzelzs vietā dos tam tērpu maigu,
Bet visupirms vēl viesi ved
Uz pirti — mazgāt tīru vaigu —
Un stipru garu lāvā met.
Šļāc sudrabbaļļās ūdens dzidri,
Berž gurdos plecus dvieļi mitri;
Uz paklāja, kas solu sedz,
Hans padevīgs un gurdens gulstas;
Sev apkārt jaunavas viņš mulstam
Caur garaiņiem un krēslu redz;
Tās, kautri plakstus nolaidušas,
Puskailas, maigā rūpībā
Ap hanu pulkā apstājušas,
Ņirb kārdinošā daiļumā.
Ar mīkstu bērza slotu vāri
To daža sautē, vēdinot
Jo karstu tveici miesām pāri,
Bet cita steidzas atsvaigot
Tam locekļus ar rožu sulu
Un kuplos matus tāpat guļus
Jau dārgās smaržās izskalo.
Hans varonīgais jūsmā kvēlā
Sen aizmirsis ir jūtas cēlās
Pret Ludmilu visdaiļāko;
To salda vēlēšanās apņem,
Un skatiens, apkārt klīzdams, mirdz;
Jau, atdodamās kaisliem sapņiem,
Tam kūst un kvēlo karstā sirds.
Bet, lūk, jau nāk no pirts viņš, plānās
Un vieglās ietērpts samta drānās;
Visapkārt daiļavas; starp tām
Sēž Ratmirs krāšņā mielastā.
Es Homērs neesmu: viņš vienīgs
Reiz dzīres prata apdziedēt,
Kur grieķu varoņi bij klāt
Un kausos šļāca dzēriens cienīgs.
Es mīļāk dziedu kā Parnī
Un lirai draiski skanēt lieku
Par kailumu nakts pavēnī
Un maigās mīlas skūpstu prieku!
Stāv klusā mēnesnīcā pils;
Es redzu attālāku telpu,
Kur Ratmirs nemierīgu elpu
Dveš miegā; apkārt ēnas zilst;
Kairs sapnis sārto viņa vaigus
Un mirklī visu seju dedz;
Kaist lūpas, it kā skūpstu maigu
Tam pāri kādas citas sedz;
Viņš elso, lūpām gaisu tvarsta,
Viņš visas redz — un pēkšņi tver,
Pie krūts sev kļaudams segas karstas.
Tad klusumā kāds durvis ver;
Čīkst grīda, greizsirde, zem kājām;
Lūk, mēnesnīcas gaismā vājā
Un sudrabainā klusi sper
Tur soļus jaunava ar trīsām.
Jel gaisti, sapņu saldums zagts!
Draugs, mosties — tava ir šī nakts!
Jel mosties — laimes stundām īsām!..
Pie gultas viņa klusu slīd;
Viņš elso, kairā sapnī grimis;
Pār malu segas lejup krīt;
Bez skaņas, elpu aizturot,
Stāv jaunava pie viņa gultas
Kai Diāna, kas mīlas bultas
Ar viltu mērķi raidīt prot;
Tad nošalc drānas, krokās kultas,
Zib celis balts; tas vietu rod
Uz gultas malas; noliekdamās
Pār laimīgo, tam kļaujas klāt
Un elso, kaislē iedegdamās;
Ar skūpstu steidz to modināt..
Bet, draugi, lira nevainīgā
Šai vietā kautri apklust man,
Un balss arvienu mulsāk skan;
Lai paliek Ratmirs; citām stīgām
Ir jāturpina dziedājums:
Par Ruslanu laiks domāt mums,
Par varoni visvaronlgo
Un mīlētāju uzticīgo.
No smagās kaujas guris, dus
Viņš milzu galvas ēnā droši;
Un, dziļā miegā grimis, klus,
Līdz rīta blāzma sārto koši
Jau ausmas malā mākoņus;
Jau zeltī pirmie saules stari
Kā kalnam galvai virsotnes.
Tad Ruslans ceļas, kumeļš sparīgs
Kā bulta tālāk kņazu nes.
Un dienas rit; sen pavasaris
Jau projām; kokiem lapas krīt;
Un druvas rudens zeltā spīd;
Jau mežos salti vēji rājas,
To auros putnu balsis gaist;
Pār kalniem smaga migla klājas,
Nāk ziema — Ruslans allaž kaist,
Un allaž tālāk redz to jājam
Uz ziemeļiem; un katru rit
Tam jauni varoņdarbi krājas:
Gan spēkonis dažs pieveikts krīt,
Gan ragana, gan milzis negants;
Bet, mēnesnaktls jādams, redz
Viņš: sapņu migla visu sedz;
Un zem šīs zaigās burvju segas
Uz zariem laiski nāras zviln
Un šūpojas, un kairi smaida,
Un vilina; gaiss kaismes pilns,
Un mēmas skavas visur gaida…
Bet, kādas varas pasargāts,
Viņš pārvar briesmas, kaisli māc
Un nevēro tās ēnas zilgas;
Tam sirdī tikai vienas ilgas,
Vien Ludmilu tver viņa prāts.
Bet ko gan mūsu kņaze dara,
Kā klājas daiļai Ludmilai,
Kopš naktscepures brīnumvara
Pret burvi palīdzēja tai?
Tā neredzama pēkšņi kļuva
Un klaiņā skumja tālu, tuvu
Pa krāšņo dārzu alejām;
Par draugu domā nopūšoties
Un sapņo acīm vaļējām:
Ļauj bieži vaļu ilgām tām,
Kas sirdij Kijevā liek doties,
Ar tēvu, brāļiem apmīļoties,
Gan draudzenītes jaukās skaut,
Gan auklei klēpī galvu kļaut —
Ir aizmirsts gūsts un atšķirtība!
Bet sapņu brīdis ir tik īss…
Nāk atmoda un bezcerība,
Un kņaze atkal skumja klīst.
Bet ļaunā burvja vergi bailēs
Dien, nakti skraida dārza ailēs,
Ne mirkli mierā nerimstot;
Tie meklē gūstekni kā dzelti,
Skrien, saukā — pilī, mežā — velti,
Nekur tie kņazi neatrod.
Bet Ludmila tos kādreiz joko:
Tā birzī pēkšņi parādās
Bez cepures; stāv smaidot kokos
Un draiski sauc: «Šurp, rotaļās!»
Un barā visi metas vajāt,
Bet viņa pēkšņi acīm gaist
Un klusi sānis pabēg klajā,
Bet gūstītāji dusmās kaist.
Bij viņiem allaž jāsaskaras
Ar viņas pēdām še un tur:
Gan auglis sārts, kā burves burts,
Ar troksni pēkšņi zūd no zara,
Gan ūdens lāses saulē spurdz,
Tās šļaksta neredzama vara;
Tad zināja: to kņaze dara —
Tā mazgājas vai ēd, vai dzer.
Pa naktīm viņa ciedrā kāpa
Vai bērzā, zars kur ciešāk tver,
Lai miegs tai gurdos plakstus ver;
Bet velti atdusas tā slāpa —
Pie vīra allaž domas skrien,
Līst asaras, un žāvas moka;
Un tikai ausmā reti vien
Tā vieglā snaudā galvu slien
Pie sava glābēja — pie koka.
Bet, tikko gaisma krēslu veic,
Pie krituma jau kņaze steidz
Un strūklās mazgājas un peldas:
Pats pundurs reiz caur ausmas zeltu
Pa logu redzēja no pils,
Kā, neredzamu sauju smeltas,
Pa gaisu ūdens strūklas zilst.
Bet kņaze, savu skumju dzelta,
Līdz jaunai naktij klaiņo tā
Pa dārzu gaitā ierastā;
Un dažkārt dzird pie novakara,
Kā dziesmā balss tai jauki trīc;
Un dažkārt birztalā uz zara
Rod vainagu, kas viņas vīts,
Rod peršu šalles zīda skaras,
Guļ mutauts pieraudāts tur glīts.
Tad burvis, ļaunas kaisles kveldēts
Un īgnuma un dusmu dzeldēts,
Bij lēmis beidzot cīņu sākt —
Reiz kņazi tvert, tās spītu deldēt.
Tā klibais Kalvis Lemnosā
Pēc laulībām ar viltu sāk
Lenkt tīklos daiļo Kitereju;
Un jautriem dieviem atklāj tas,
Kur Afrodītei atrodas
Viss maigums, kuram veltī dzeju…
Lūk, kņaze lapenītē skumst
Pie loga vēsā marmorēnā;
Visapkārt lapu zaļums tumst,
Un vējiņš zarus loka lēnām,
Aiz kuriem ziedos pļava plaukst.
Dzird pēkšņi saucam: «Mīļais draugs!»
Un Ruslanu redz ceļu pētām:
Tie viņa vaibsti, augums, stāvs,
Bet bāls tam vaigs un skatiens blāvs,
Un gurnā asiņaina rēta.
Dreb kņazei sirds; zūd mirklis prāvs:
«Tas Ruslans!.. viņš.. Patiešām Ruslans!»
Steidz gūstekne pie vīra klāt,
Bet raudās nespēj parunāt
Un grīļojas kā smilga kusla:
«Tu šeit… Tu ievainots…» — un skauj:
Ak šausmas… parādība pagaist!
Stāv kņaze tīklos; linums rauj
Tai cepuri no galvas smagais,
Un barga balss to bailēs dedz:
«Būs viņa mana!» — un jau redz
Sev kņaze burvi acu priekšā.
Te jaunava ar vaidu krīt
Bez samaņas — un sapnī slīd
Kā maigā sargātāja riekšā.
Kas gan ar kņazi tagad būs!
Ak, briesmu skats: trīc burvis līkais —
Pie jaunavīgās dailes kļūst
Jau rokas glāstiens nekautrīgais!
Vai tiešām viņš te laimi gūs?
Klau… pēkšņi steidz kāds tauri pūst,
Sauc burvi kaujā sauksme baiga.
Tad pundurs, satraukumā bāls,
Liek kņazei cepuri uz vaiga.
Skan atkal taures pūtiens tāls!
Un, bārdu pāri pleciem metis,
Viņš lido nezināmam pretī.