PIEKTAIS DZIEDĀJUMS
Ak vai, cik kņaze jauka man!
Tās tikums cienīgs vainagoties:
Tā jūtīga un kautra gan,
Un uzticīga arīdzan,
Mazlietiņ vieglprāte… bet toties
Tās vārds jo mījāk sirdij skan.
Ikreiz no jauna savaldzināt
Ar savu jaukumu tā māk;
Tad sakiet: kā var prātā nākt
Ar Delfīru to salīdzināt?
Ir vienai dabas dārgums rets,
Kas apbur skatienus un sirdis;
Smaids, solis, balss, kas auklē dzirdi,
Viss mīlas liesmu krūtīs dedz.
Bet otra — huzārs brunčos vecs,
Vien ūsu trūkst — sāks tūdaļ tirdīt!
Ir laimīgs tas, kam vakarā
Ir zināms kaktiņš kluss un rāms,
Kur smaidot Ludmila steidz pretī,
Par mīļo sauc un piekļaujas.
Bet ticiet: laimīgs arī tas,
Kurš bēg no Delfīras — un reti
Ar viņu ir pat pazīstams.
Bet temats cits mums runājams!
Kas taurēja? Kas iedrīkstējās
Uz nāves kauju burvi saukt?
Kas lika bārdai gaisos traukt? —
Jā, Ruslans. Deg viņš alkā spējā
Reiz atriebt ļaundarim. Stāv vējā
Pie viņa drūmās kalna pils
Nu varonis un taurē bargi;
Zirgs nepacietīgs cīņai svilst
Un sniegu kārpa. Klusē sargi.
Kņazs burvi gaida. Pēkšņi ķer
Tam tēraudķiveri smags sitiens;
Šķiet, skaidrā gaisā pērkons sper,
Un trāpa galvu zibens kritiens;
Dzirkst acīs Ruslanam kā guns,
Viņš paskatās — virs galvas tieši,
Ar baigu vāli draudot cieši,
Tam lido pāri Mērapuns.
Kņazs vairogu tam pretim slēja
Un šķēpu dusmīgs atvēzēja;
Bet bārda mirklī plīvo nost
Un spēji nozūd mākoņos;
Tad lejup brāž ar jaunu sparu.
Bet Ruslans veikli zirgu triec —
Un kupenā ar visu svaru
Krīt burvis — un tur sēž kā miets.
Nav varonim te domu garu —
No zirga lec, pie burvja skrien,
Aiz milzu bārdas kupri satver;
No sniega pundurs krākdams lien,
Tad pēkšņi bārdu plaši atver —
Ar visu kņazu aizlido
Un augstu, augstu gaisos ceļas…
Zirgs tramīgs ilgi vēro to;
Pār tumšiem mežiem viņi veļas,
Virs kalniem miglai cauri smeļas,
Vējš tos pār jūras dzelmēm sviež;
No sastinguma krampjus juzdams,
Kņazs bārdā turas nepiekusdams —
Ar stipru roku grīstē griež;
No smagās nastas gauži tusdams,
Par krievu spēku brīnoties,
Teic burvis Ruslanam ar viltu: