Ruslans un Ludmila

«Kņaz! Kādēļ gan mums ķildolies?
Ir labāk uzcelt miera tiltu;
Man tava varonība tīk,
Tālab ar mieru esmu līgt,
Bet tikai gan ar vienu runu…» —
«Ciet klusu, viltnieki Cīņā stāj!»
Kņazs pārtrauc to: «Ar Mērapunu,
Kas manas sievas laupītājs,
Nav Ruslanam nekas vairs līgstams!
Šis šķēps būs sods tev, zaglim nīstam;
Līdz pašām zvaigznēm vari jozt,
Bet bārdu cirtīšu tev nost!»
Jūt burvis bailes sirdī līstam;
Viņš mēmi nogurumu cieš
Un īgnās dusmās velti sviež
Pa gaisu bārdu, rauj un krata:
Kņazs vaļā nepalaiž ne mata,
Aizvien vēl ciešāk grīstē griež.
Tā divas dienas burvis skraida,
Bet trešā nolūgdamies vaida:
«Ak varon, žēlo! Elpu spiež!
Sirds stāties draud ar katru dvesmu;
Jel atstāj dzīvu, tavs es esmu!
Kur teiksi — zemē laidīšos…»
«Ahā, reiz rokā! Zinām šos!..
Liec galvu krievu spēka priekšā!
Pie Ludmilas nes burvju riekšā.»
Un padevīgi Mērapuns
Nes varoni uz mājas pusi;
Viens mirklis — un jau kalnos klusi
Tie drūmos stāv, kur ledi dun.
Te Ruslans šķēpu tver bez vārda,
To, kas reiz milzim kļuvis posts,
Ar brīvo roku satver bārdu
Un vienā mirklī nocērt nost.
Tad saka nesaudzīgi: «Jūti
Nu, briesmoni! Kur bieds tavs bij?
Kur spēks?» Un, lepni sliedams krūti,
Ap ķiveri sev bārdu vij;
Tad svilpdams kumeju sauc savu;
Tas tūdaļ, jautri zviegdams, klāt;
Kņazs punduri ar kauna slavu
Bāž seglu somā pārdomāt,
Bet pats, ne mirkli nezaudējot,
Pa taku kalnā augšup jāj,
Kur burvja pils no klintīm māj;
Sirds kvēlo, pilna prieka spēja.
Pie ķiveres tam bārda vējo
Par zīmi bargai uzvarai;
To vergi redz — un mirklī raibs
Skrien moru pulks no malu malām,
Skrien verdzenes — tad visi gaist
Kā putnu bars, kas vaļā laists;
Kņazs paliek viens pils zāles galā —
Iet tālāk, mīļo sievu sauc —
Bet tikai atbalss skan kā alā,
Un paša soļi velvēs klaudz;
Kņazs satraukumā dreb kā salā —
Uz dārzu durvis vajā rauj —
Un iet, un iet arvienu tālāk;
Deg izmisums jau vaigā bālā,
Jo viss ir kluss: bez skaņas kjauj
Pār tukšām lapenēm vējš zarus,
Redz klajā pļavā ziedu barus,
Bet Ludmilas nav it nekur,
Un nedzird viņas balsi skanam.
Kņazs vairs ne gaismu nesamana,
Viņš akli raugās še un tur,
Un pēkšņi dzimst tam doma drūma:
Var gūstā pienākt stunda kļūma…
Viens mirklis.. viļņi… Domas tās
Kā dzelme dziļas. Mēmās sāpēs
Stāv varons dārza marmorkāpēs
Un, baiļu pārņemts, grīļojas.
Sirds sastingst tā kā akmens cieta,
Tumst prāts, deg uguns, dzīslās lieta,
Un mīlas izmisums jau drīz
Kā inde strāvo asinīs.
Šķiet, daiļās kņazes ēna blaku
Tur stāv, uz lūpām lūpas kļauj..
Un pēkšņi baigs, ar kaismi traku,
Kņazs dārzā skrien un visu grauj;
No klintīm bluķus šķeļ kā aukā
Un Ludmilu bez prāta saukā,
Ar šķēpu visu skalda nost;
Krīt lapenes, un birzis gāžas,
Brūk tilts, un dambis vaļā vāžas,
Visapkārt kailums baigs un posts!
Bet kalnos atbalss tālu brāžas —
Ir nācis pērkons zemi post.
Šķēps karsts jau nokaitis kā ēzē,
Viss daiļais dārzs guļ sadragāts,
Bet neprātīgais tikai vēzē,
Lai būtu upuris vai kāds,
Un brīžiem tukšu gaisu kapā…
Te pēkšņi cirtiens nejaušs ķer
Virs kņazes cepuri, un lapās
Tā krīt, kur dadži viņu tver…
Gaist mirklī burvestība kļūma,
Guļ tīklos Ludmila zem krūma!
Pats neticēdams acīm, kņazs,
No negaidītās laimes slāpdams,
Pie kājām zemē nometas
Tai, kuru gūs, vai peklē kāpdams;
Viņš skūpsta rokas, tīklus rauj
Un prieka raudām vaļu ļauj.
Sauc vārdā — kņaze nedzird miegā,
Tai acis aizvērtas ir ciet
Un lūpās kaislas ilgas zied,
Ceļ karsta elpa krūtis liegās.
Ir Ruslans gatavs te vai mirt
Un domā atkal drūmu domu. .
Tad pēkšņi tālu balsi dzird,
Dzird savu sirmo draugu Somu:
«Kņaz, saņemies! Un mājup jāj,
Kaut Ludmila vēl dus pa ceļam;
Tavs spēks ir mīlā neizsmeļams,
Ja sirds tev uzticību krāj.
Gan pērkons šķels to, kas no ļauna,
Un zemē klusums iestāsies —
Un kņaze Kijevā tad ies
Un Vladimira priekšā jauna
No burvju miega modīsies.»
To dzirdot, kņazam spēki rodas,
Viņš sievu maigi klēpī kļauj
Un drīz no kalna lejup dodas
Ar dārgo nastu, steidzot straujš,
Kur kumeļš zviedz pie saites grodas.
Ar burvi somā rāms un kluss
Sāk ceļu Ruslans; liegi dus
Tam rokās Ludmila — tik svaiga
Kā rīta rasā mazgāts zieds;
Lūk, varonim pie pleca liec
Tā galvu mierīga un maiga.
Guļ matu pīnes gredzenā,
Kluss vējiņš cirtās mīksti glaužas;
Klau, nopūta no krūtīm laužas!
Un mirklī vaigos sārtums nāk —
Kā divas karstas rozes aužas!
Sirds mīlā kņaza tēlu jauš,
Tam pieder kairo sapņu šūpas;
Un vīra vārdu čukstā pauž
Tad saldā kaislē viņas lūpas…
Kā noreibumā jaunais kņazs
Šīs ilgas viņas elpā mana:
To saka sārtums, nopūtas