Ruslans un Ludmila

Un krūšu kvēlā viļņošana…
Tā vien pa kalniem, ielejām
Jāj caurām dienām, naktīm jāj
Uz priekšu Ruslans neapstādams.
Vēl tālutāl līdz mērķim kādam,
Bet viņa guļ. Un jaunais kņazs —
Vai tiešām, kaislē degdams, tas
Bez mitas cieta, sevi rādams,
Un sievu prata sargāt vien?
Vai, mākdams vēlēšanos biklu
Un kopdams atturību tiklu,
Viņš tikai sapņu dārzos brien?
Kāds mūks, kas tāliem pēcniekiem
Šo nostāstu caur laiku miglu
Ir saglabājis, apgalvo,
Ka neesot viņš skāris to.
Es ticu! Bauda nedalīta
Nav tīkama, nedz arī glīta:
Vien divatne mums laimi dod.
Nē, ganes! Daiļās kņazes dusa
Tam nebij līdzīga, kāds jums
Mēdz dažkārt uznākt gurdenums
Un snauds zem ziedu krūma klusa.
Es zaļu mauru atceros
Un apkārt bērzu birzi liegu,
Un klusos krēslas brīžus tos,
Un Lidas aizdomīgo miegu…
Nē, pirmais mīlas skūpsts un tāds,
Kad mute tikko muti jauta,
Draugs, nespēja to modināt
No viņas pacietīgā snauda…
Bet nu ir diezgan sapļāpāts!
Kādēļ lai mīlu atcerētos?
Tās skumību un priekus lētos
Sen aizmirsusi sirds man sveikt;
Sauc mani ceļos neredzētos
Kņazs, Ludmila un burvis veikts.
Guļ viņu priekšā plašas lejas,
Kur tikai reta egle zilst;
Bet iztālēm pār klaju milst
Tur vientuļš kalns un augstu slejas
Pret gaiši zilām debesīm.
Sāk Ruslans vērot… Kumeļ, raitāk!
Drīz milzu galvai piejāsim.
Zirgs auļo tuvāk straujā gaitā,
Un brīnums skaidri redzams kļūst:
Tai acis blenž ar tukšu skatu;
Kā meži melnie mali plūst
Un veldrē krīt pār pieri platu;
Bez dzīvības tumst milzu vaigs,
Ar svina pelēkumu sedzies;
Milst mute pavērtā, kur dedzies
Ir zobu rindās mirdzums baigs..
Pusdzīva dziļā nāves domā
Bij galva grimusi pašlaik,
Kad Ruslans pieauļoja svaigs
Ar kņazi klēpī, burvi somā.
«Sveiks, galva!» priecīgi viņš sauc.
«Es klāt! Tavs nodevējs ir rokā!
Lūk, te: bez bārdas gūstā lokās!»
Šie vārdi galvai mieru trauc,
Tā pēkšņi it kā atdzīvojas,
Sejs mirklī tumši nosārtojas;
Tā paskatās — un briesmīgs vaids
Tad satrauc drūmo stepes tāli:
Tā pazīst to, kas drasē raits,
Un šausmās pazīst savu brāli.
Tai nāsis piepampst, pēkšņi kaist
Kā uguns vaigos dusmu kvēle;
Zib skatā bargums pēdējais,
Un velti vārdus meklē mēle.
Tad galva mēmi zobus griež,
Tai izvalbītās acis zaigo,
Līdz beidzot pāri lūpām spiež
Kā vaidienu, kā lāstu baigu.
Jo bija jau tas brīdis klāt,
Kad viņas mokām beigas nāca;
Drīz dzisa kvēle mirklīgā
Un smagā elpā galva krāca;
Lūk, skatiens pārvērsts sānis riet,
Un kņazs un pundurs pēkšņi vied —
Pār galvu nāves ēna mācas,
Un apņem viņu mūžīgs miegs..
Kluss varons jāj ar šķēpu riekšā;
Dreb seglu somā negantnieks;
Bez elpas sarāvies tur iekšā,
Viņš melno magu mēlē liek
Pēc lūgsnas lūgsnu jodiem priekšā.
Pie upes, kurai lēzens krasts,
Pie upes, kurai vārda nava,
Gumst sila ēnā neparasts
Un dūmains namiņš; laivas masts
Tur līcī slejas; kalnā drava.
Gar niedrāju, kas saulē žūst,
Te lēni klusa straume plūst
Un dēļu laipas viegli skalo,
Un tikko sadzirdami čalo,
Kad klaidumā sāk vējiņš pūst.
Starp tālu mežu tumšām sienām
Guļ ieleja šī slēpusies,
Un klusums, šķiet, ir iestājies
Te jau kopš pirmām mūžu dienām.
Kņazs pietur zirgu atpūtai.
Visapkārt miers, pat gaisi klusi;
Un cauri rīta dūmakai
Mirdz ieleja kā aizmigusi,
Un tikko mostas krastā birzs.
Liek Ruslans sievu mīkstā pļavā,
Pats blakus sēž un skumjā savā
Ar skatiem straumei līdzi nirst;
Un pēkšņi redz viņš līcī laivu,
Tai pāri rāma bura zied;
Tur zvejnieks senu dziesmu dzied
Par ūdeņiem un baltu kaivu.
Viņš izmet tiklus dziļumā
Un lēnām pāri upei iras
Uz būdu, kas zem kokiem māj
Un it kā pretī panākt dziras.
Un skalās Ruslans, krietnais kņazs:
Stāj krastā laiva teju, teju,
Kad jau no būdas steidz uz leju
Tur jaunava kā brīnums mazs;
Slaids augums, vējo mati gari,
Mīļš smaids un acu mirdzums spožs;
Mirdz kailie pleci, krūtis ari —
Viss viņā pievilcīgs un košs.
Un, lūk, tie abi apskaudamies
Pie ūdens malas zālē slīd,
Kur, bezrūpīgi mīlēdamies,
Var brīvu stundu pavadīt.
Bet ko gan pārsteigts priekā tīrā
Šai laimīgajā zvejas vīrā
Kņazs pazīst piepeši tobrīd?
Hans Ratmirs, hazariešu dzimtas,
Kas veicis slavens kaujas simtas,
Sens kņaza sāncensis un draugs;
Hans Ratmirs — še uz tāla krasta —
Ne Ludmilas, ne slavas alkst,
Kopš pilns tam šeit ir dzīves kauss
Un mīļās klēpī laime rasta.
Iet Ruslans klāt, un mirklī jau
Hans pazīst, sejā redz tam prieku;
Lec augšā, skrien. Ko kurais sauc…
Un varons apskauj vientuļnieku.
«Ko redzu?» jautā draugam kņazs.
«Kādēļ tu šeit? Kur kaujas slava?
Vai apnikušas uzvaras,
Ja šķīries tu no šķēpa sava?» —
«Mans draugs,» teic zvejnieks atbildei,