«Ir apnicis man kaujas skaļumsUn slavas mirāžs dvēselei.Jel tici, klusais mežu zaļumsUn mīlas prieks ar savu daļuSpēj simtkārt vairāk laimes dot.Vairs nedreb sirds man cīņu alkā,Kur bieži neprāts bij mums talkāUn nāve nāca aplaimot;Nu viss ir aizmirsts, biedri mīļais,Pat jaunās kņazes daiļums zvīļais.» —«Prieks dzirdēt, han! Man ir tas gods,»Teic Ruslans, «viņa ir še blaku.» —«Kā? Krievu kņaze… Ko tu saki!..Tas gluži neticami!.. Kur?Tev viņa līdzi? Teic jel! Tur?Ļauj redzēt… nē, es bīstos grēka;Es gribu palikt uzticīgsTās daiļumam, kas jaunu spēkuMan sirdi viesa nevainīgs.Te — viss mans prieks! Te — dzīve visa!Ar viņu atgriezusies manIr mana jaunība, kas dzisa,Un mīlas dzidrums arīdzan.Daudz veltu solījumu skanamNo lūpām dzirdēts burvīgām;Reiz ducis daiļavu bij manas —Pie viņas bēgu es no tām;Vien viņas dēļ to prieku piliEs pametu; un šķēps mans rūs;Kas slava vairs, kad meži ziliAr mani kopā laimi gūst!Es palieku šai klusā laukā,Kur košākā no zvaigznēm mirdz; —Ar tevi kopā, mana jaukā,Ar tevi, mana skaidrā sirds!»Bez vārda klausās gane skaistā,Ko vaļsirdīgs teic draugam draugs;Un allaž viņas skatiens jauksAr nopūtu pie hana saistās.Tā zvejas vīrs un bruņinieksLīdz naktij krastā nosēdēja;Tiem plūda valodās viss prieks —Un nemanītas stundas skrēja.Jau satumst mežs, un mēness vaigsPār kalnu raugās; birzis klusē;Sen kņazam ceļā doties laiks.Bet Ludmila vēl nebeidz dusēt —Viņš apmetnī to viegli kļauj,Pie zirga nes un seglos paceļ.Hans domām līdzi lidot ļauj,Tās vētru viņa sirdī saceļ;Viņš kņazam novēl uzvarēt,Vēl mīlā laimi tam un slavu..Ta ilgi viņš tur krastā sēdUn atmiņās smeļ malku savu. .Kādēļ gan nava nolemts man,Ka mana rotaļīgā liraPar varonību vien tik skan,Par draudzību un mīlu tīru(Ko nepazīst vairs pasaulē)?Kādēļ man allaž jāmeklēUn jāatsedz ir audžu audzēmVien ļaunums, netikums un viss,Ko nodevības viltus audzē?Ai, dziesminieka liktenis!Vismazāk kņazi meklēt cienīgs,No kauju slavas vīlies tā,Sēž Farlafs klusā ciematā,Kur neredz to pat kaimiņš vienīgs,Un gaida, Naīna kad teiks,Gan tad viņš varoņdarbus veiks.Un brīdis nāk — viņš sastop burvi:«Vai pazīsti? Tā esmu es!Svelp zirgu, seglus laukā nes!»Un zaļa kaķe skrien uz durvīm.Zirgs apseglots; un ēsmas kurvisIr segliem klāt; lūk — kaķe māj!Un Farlafs tai pa pēdām jāj.Jau klusē klajums, rimis snaudā,Nakts migla pāri laukiem brien,Un mēness pavīdēt vien jaudāCaur mākoņiem, kas gaisos skrien.Lūk, pavīd kurgāns ēnu audā,Tur pakājē sēž Ruslans viensUn klusē savās skumju ilgās;Guļ blakus kņaze maigās smilgāsUn allaž nemainīgi dus;Kņazs domā savu dziļo domuUn piever acu plakstienus;Un nemanot ar gurdu omuTam uznāk snauds pa sapņu jomu;Vēl skatiens miglains aizmaldāsGar jaunavu, bet neredz mīļo,Tad miegā galva līkst pie tās.Un dīvains sapnis kņazam rādās:Viņš redz, ka kņaze viena stāvVirs bezdibeņa kraujā kādā;Kā miglā milzu dziļums blāv…Un pēkšņi Ludmila tur pagaist,Un viens viņš stāv virs bezdibens.,Dzird vaidus — viņas balss tur stenNo dzelmes cauri miglai smagai…Ar sirdi Ruslans sievu sedz —Un metas tumšā bezdibenā…Un pēkšņi savā priekšā redz:Kņazs Vladimirs sēž zālē senāStarp sirmiem, cēliem varoņiem;Tur dēli divpadsmit un viesi,Un it kā dzīro viņš ar tiemUn savu sudrabkausu piesit.Un tikpat bargs ir skatā kņazs,Kā tolaik bij, kad Ruslans šķīrās;Neviens pie galda nekustas,Smags klusums valda šajās dzīrās.Nav ciemiņos vairs jautrības,Un lielais kauss vairs apkārt nenāk.Un pēkšņi viesu pulkā kņazsRedz Rogdaju; tas sēž kā senāk,Kaut cīņā nokauts, tomēr dzīvs;Tam glāze dzirkstī zelta vīnā,Pats jautri smaida, liels un spīvs,Un neredz Ruslanu, kas brīnās.Kņazs ierauga tur arī hanuUn citus draugus, skauģus lai…Un pēkšņi Bajāns LudmilaiPar godu iesāk skandēšanu,Kā allaž svinībās viņš māk.Un, lūk, jau zālē iekšā nākAr Ludmilu pie rokas Farlafs,Bet sirmais tēvs nedz runāt sāk,Ne sveicina, ne taisās salabt;Un bajāri un kņazi ciešIt visi klusu, sēžot drūmi.Tad izgaist viss — vien saltums spiežVēl varoni kā nāves dūmi.Līst kņazam miegā asaras,Viņš, smagās bēdās slāpdams, mokāsUn domā; «Taču sapnis tas!» —Bet paliek tumšo murgu lokā,No smagā miega nemostas.Spīd mēness pāri kalnam blāvi,Tumst birzī kuplie koku stāvi,Un klusums valda ielejā…Tur nodevējs pa ceļu jāj.Un redz viņš priekšā sev netāli:Kāds kurgāns vientulīgi tumst;Tur kņazei blakus Ruslans gumst,Bet kumeļš apkārt plūkā zāli.Ar bailēm Farlafs tuvāk jāj,Bet ragana jau nozūd ēnā,Dreb viņam sirds un pukstēt stāj,Krīt pavada no rokām rēnām;Viņš klusām šķēpu velk no maksts,Un cirtīs varoni bez kaujasViņš pušu; tuvāk soļu raksts…Jau klāt. Te kņaza kumeļš straujaisJūt ienaidnieku — nikni krāc,Sit kāju zemei, zviedz. Viss velti!Ne dzird, ne jūt, ne domā celtiesKņazs, baigo murgu stindzināts!.,Tad nodevējs veic samulsumuUn trīskārt kņazam šķēpu glumuUn saltu varoņkrūtīs šķeļ;Tad dārgo nastu seglos ceļUn auļo prom ar laupījumu.Bez maņas augu nakti kņazsTā guļ zem kurgāna tur ēnā,Un augu nakti asins lēnāmNo vātīm plūst un sārtojas.No rīta Ruslans paver acisUn tikko sadzirdami vaid,Pats nezina, kas viņam kait,Vēl paceļas, it kā ko sacīs,Tad krīt — un paliek nāvē placis.