SESTAIS DZIEDĀJUMS
Tu liki man, ak mana maigā,
Uz liras rotaļīgi naigās
Tev senus stāstus skandināt,
Šai mūzai veltījot labprāt
Ikvienu vaļas brīdi zvīļo…
Bet vai tu zini, mana mīļā:
Par ļaužu nevalodām pikts
Un svētlaimības pārsātināts,
Tavs draugs vairs liru negrib zināt,
Pie pantiem negrib pūles likt.
Es sen vairs nezinu to prieku,
Ko saskaņas un ritmi sniedz;
Es, tavu glāstu reibis, lieku,
Lai vadzi vīst mans lauru zieds.
Ir mani pametis mans ģēnijs,
Kas prata tēlot, izdomāt;
Vien mīlas baudu prieki seni
Spēj manus prātus valdzināt.
Bet tu man liec — tev iepatikās
Jau senāk mani stāsti, tie —
Par mīlu, slavu dziedātie;
Tev Ludmila un Ruslans likās
Tik mīļi — un pat Mērapuns,
Un krietnais Soms ar bēdām sūrām
Un savām gaitām tālās jūrās;
Tu klausījies, līdz dzisa guns,
Ar smaidu lūpās dažkārt snaudi,
Bet mirkļi bij, kad sirds vai dun, —
Tad skatiem maigāk mani glaudi..
Lai notiek; iemīlējies nerrs
Nu atkal stīgas slinkās tvers;
Pie tavām kājām svārkus klāšu —
Par varoni tev strinkšķināšu.
Bet ko es teicu? Kur bij kņazs?
Guļ nokauts Ruslans ceļa jūtīs;
Vairs neplūst asins tam no krūtīm,
Jau krauklis tuvu nolaižas.
Un netaurē neviens vairs ragā,
Un nešķind dzelzu bruņas smagās!
Klīst kņazam apkārt viņa zirgs,
Jo zemu lepno kaklu liecis;
Tam uguns acis neuzdzirkst!
Viņš nekuļ zelta krēpes priecīgs
Un jautrā solī nerikšo,
Tik zviedz, lai jātnieks beigtu dusēt.
Bet neveiks Ruslans miegu šo,
Un ilgi vēl tā vairogs klusēs.
Bet Mērapuns? Tas somā snauž
Pie segliem, ļaunās burves atstāts,
Un it neko vēl nenojauš;
Viņš noguris un dusmīgs valstās
Un Ludmilu un kņazu lād
Aiz garlaicības; klusi kraukā
Un šķendējas, ka nesāk jāt;
Tad beidzot burvis palūr lauka —
Tu brīnums! Varonis guļ veikts,
Pats savās asinīs un beigts,
Bet kņaze prom, ne dvēsles dzīvas.
Dreb priekā ļaundaris: laiks steigt!
Viņš cer: laiks kļūt tam atkal brīvam
Bet vecais pundurs alojās.
Tai laikā Farlafs, burves kūdīts,
Ar kņazi, kas vēl sapņu jūtīs,
Jau Kijevā tejteju jās.
Ar cerību un bailēm sirdī
Viņš jāj, kur Dņepra druvas dzirdi
Un pazīstamās krāces zied;
Jau zelta torņus saulē vied;
Jau pilsētā gar birzīm zaļām
Viņš iejāj; laukumos to sveic
Un pulkiem līdzi ļaudis steidz,
Un garām skrien pa ielām skaļām
Uz pili tēvu priecināt —
Un nodevējs jau slieksnim klāt.
Sirms, sadrūmis zem bēdu sloga,
Kņazs Saules Vladimirs pie loga
Tai stundā savā pilī sēd
Un klusē, dziļās domās grimis.
Un bajāri tam apkārt dēd —
Kā kurais, augstprātībā rimis.
Dzird pēkšņi: suņi kādu ēd
Pie sliekšņa nikni, sargi saukā;
Un durvis veras; iekšā nāk
Svešs karavīrs; pilns ļaužu laukā.
Čukst bajāri un celties sāk,
Dažs pēkšņi iesaucas kā dedzies:
«Re, Ludmila! Un Farlafs, redziet!»
Un mainās mirklī kņaza vaigs,
No sēdekļa viņš slienas naigs,
Un steidzas smagiem soļiem sirmais
Pie nelaimīgās meitas klāt
Un sniedz jau rokas pretī pirmais
To mīļā glāstā sveicināt;
Bet jaunava nemaz to nejūt,
Tai miegā galva līkst uz leju
Pār roku slepkavam — un nu
Uz kņazu visi raugās tautā;
Kņazs klusēdams ar skatienu
Jo ciešu Farlafam tad jautā.
Spiež pirkstu tas uz lūpām kluss
Un viltīgs saka: «Viņa dus!
Es uzgāju to tādu nule
Pie Muromas, kur mūžamežs;
Ļauns pura jods to stiepa svešs;
Tad gan bij manam šķēpam pūles:
Trīs dienas cirtāmies; turklāt
Trīs naktis vēl, kad mēness ausa;
Viņš krita; steidzos kņazei klāt —
Bet guļ tā burvju miegā trauslā;
Kas spēj šo miegu projām dzīt
Un kad var notikt atmošanās —
To nezinu es pasacīt!
Bet cerība un paciešanās
Lai mūsu sirdīs allaž ganās.»
Un drīz jau ziņa tālu skrien
Pa pilsētu kā vēju dzīta;
Pilns laukums ļaužu katru dien —
Pie pils, kur kņaze noguldīta;
Ir skumju zālē ienākt ļauts
It visiem; pūlis viļņo, sauc