Ruslans un Ludmila

Un straumē plūst gar augsto cilni,
Uz kura kņaze miegā dus;
To rotā zelta segu vilnis;
Tur kņazus redz un varoņus
Visapkārt skumjus; taures skanda,
Un ragi pūš, un bungas granda
Tai pāri velvēs. Sirmais kņazs
Pie kājām meitai noliecas
Un, bēdu sagrauzts, tikko jaudā
Vairs asaras bez skaņas raudāt;
Un viņam blaku Farlafs bāls
Trīc mēmā nožēlā, sen drosmei
Un nekaunībai savai tāls.
Jau nakts, bet miera nav vēl rosmei,
Un nomods valda pilsētā;
Spriež ļaudis pulciņos un prāto
Par dīvainību šā un tā;
Dažs vīrs pat sievu jaunlaulāto
Sāk aizmirst vienu mājvietā.
Bet, tiklīdz mēness norietēja
Un rīts jau sāka nakti dzēst,
Pa Kijevu kā uguns skrēja
Ar baigu trauksmi jauna vēsts.
Un kijevieši pulkā žiglā
Jau tumst uz vaļņiem, ka ne sēst…
Un redz: aiz upes rīta miglā
Blāv telšu tik, ka neaplēst;
Tur vairogi kā liesma staro,
Ņirb jātnieki pa lauku baros,
Bet tālē tumšos putekļos
Peld kara ratu melnie segi,
Kūp ugunskuri pakalnos.
Posts: sacēlušies pečeņegi!
Tai laikā pareģotājs Soms,
Kam garu valstī dižens loms,
Rāms savā vientuļnieka sētā
Ar mieru sirdī gaidīt māk,
Līdz diena liktens paredzētā
Un nenovēršamā reiz nāk.
Aiz tāla, tukša stepju lauka,
Aiz kalnu grēdām, klintīm tām,
Kur vēji dzimst un bargas aukas,
Kur iegriezties pat raganām
Ir vēlā stundā dažkārt bailes,
Dus ieleja aiz klinšu ailes,
Un divi avoti tur mirdz:
No viena tek tur ūdens dzīvais
Un jautri pāri oļiem irdz;
No otra — nāves ūdens sīvais.
Visapkārt klusums, vēji snauž,
Un ziedoņvēsmas elpa mikla
Te kokiem lapas nenoglauž,
Ne putni dzied, ne stirna bikla
Nāk dzert no dīviem ūdeņiem;
Kopš radīšanas brīža barga
5o drūmo krastu gari sarga,
Un mūžam klusēt lemts ir tiem…
Stāv pēkšņi vientulis tiem priekšā
Ar divām tukšām krūzēm riekšā;
Un gari mulsā skatus ceļ,
No krasta kāpjas, baiļu pilni.
Viņš noliecas un ātri smeļ
Tad krūzēs katrā savu vilni;
Kad abas piesmeļ — pēkšņi gaist
Un divos mirkļos ir jau pļavā,
Kur kluss, bez dzīvības un baiss
Guļ Ruslans asins peļķē savā.
Pie varoņa tad sirmais nāk,
Ar nāves ūdeni to slaka —
Un mirklī vātis starot sāk,
Zied līķī skaistums neizsakāms;
Tad dzīvo ūdeni tur blakām
Vispārim varonim viņš lej —
Un spēcīgs, smaidot pasaulei,
Vēl spirgtāks, nekā bijis vakar,
Lec Ruslans kājās, gaismu dzer
Ar kāro acu skatiem spožiem;
Kā ļaunu sapni miņa tver
It visu nu ar smaidiem drošiem;
Bet kur tad Ludmila? Viņš viens!
Un sirds jau stingst pēc mirkļiem možiem.
Tad pēkšņi varons galvu slien:
Tur Soms ar vaibstiem uzvarošiem
To skauj un saka: «Pavediens
Rit tālāk, dēls! Ar liktens grožiem
Tev laime steidz; dun kaujas lauks —
Tur uzvara tev spoža smaida;
Tad miers no tava šķēpa plauks
Pār Kijevu, kur viņa gaida.
Šo gredzenu sev pirkstā mauc,
Ar to tu viņas pieri aiztiec,
Tad burvju miegs steigs projām laisties
Un naidnieks mulsīs, baiļu skauts,
Un valdīs miers, ies bojā ļaunums,
Jūs abi kalsiet laimi jaunu!
Nu sveiks uz laikiem, jaunais draugs!
Sniedz roku. . ceļam kājas aunu
Es turp, kur katru kaps reiz sauks…
Tur tiksimies!» To teicis, zuda.
Bet Ruslans, dzīvei piecēlies,
Stāv aizgrābts; apkārt stepe gluda!
Viņš tukšā tālē rokas sniedz…
Bet vairāk nesadzird ne skaņas!
Stāv viens viņš klajā kā bez maņas;
Tad savu zirgu Ruslans redz:
Tas rikšo klāt ar burvi somā;
Zviedz kumeļš, danco žirgtā omā;
Un kņazs jau gatavs, seglos lec
Un sveiks un vesels lido tālē,
Kur pāri klajiem meži bālē.
Bet kāds gan tobrīd sāpīgs kauns
Ir Kijevai tur, aplenkumā!
Uz druvām raugās vecs un jauns
Pār upi drūmā izmisumā;
Stāv ļaudis torņos, vaļņos vird
Un šausmās debess sodu gaida;
Ik namā vaimanas jau dzird,
Bet laukumos bargs klusums baida.
Kņazs Vladimirs pie meitas viens
Stāv bēdu lūgsnā kļautām saujām;
Drošs varoņpulks jau seglus sien,
Ar kņaziem kopā drīzi vien
Tie dosies asiņainā kaujā.
Aust diena. Bariem briesmīgiem
Brūk ienaidnieks no pakalniem,
Aiz pulka brāžas pulks pa lejām
Ar kaujas kaismē baigām sejām,
Pret valni visi straumēm plūst;
Un pilsētā dzird trauksmes tauri —
Un lido pulki vārtiem cauri,
Pret ienaidnieku bargo grūst
Un nāves kaujā kopā kūst.
Krāc zirgi, asins smaku jaušot,
Šķind šķēpi, dzelzu bruņas laužot,
Melns bultu mākons gaisos šņāc;
Brāž jātnieki pār galvu, kaklu,
Te melnā mudžeklī tie saklūp,
Tur cieši slēgtās rindās jāj,
Un pulks pret pulku cirsties stāj;
Pret jātnieku te kājnieks stājas;
Tur auļo zirgs bez karotāja;
Te pakrīt krievs, tur pečeņegs,
Te trauksmi sauc, tur lūdzas segt;
Dažs krīt, ar ozolvāli dragāts,
Cits beidzas, uzdurls piķī smagā,
Šim skaudra bulta krūtis dzeļ,
Tam zirga pakavs galvu šķeļ…
Un kauja ilgst līdz naktij melnai:
Nav uzvaras ne mums, ne šiem,
Guļ visur kaudzēm kritušie;
Turpat liek vaigu virsū delnai
Un mieg viss karotāju pulks;
Un tikai reti nāves gaitā
Kāds sāpēs sten, kāds miegā gulgst
Un paklusām kāds lūgsnas skaita.
Jau rīta bālums sāka svīst,
Bij samanāms jau straumes sudrabs,
Bet nakts vēl negribēja klīst,
Un lēnām nāca diena gurda.
Jau gaišāks, gaišāks kalns un mežs,
Jau ausma debess malu pleš.
Bet kaujas lauks vēl nebeidz dusu,
Vēl visam pāri valda klusums;
Tad pēkšņi pārtrūkst dziļais snauds:
Ar trauksmi ienaidnieki ceļas,
Pār lauku kaujas troksnis veļas,
Turp mulsā kijevieši trauc;
Tie bariem steidzas kopā klusi
Un redz: pa ienaidnieka pusi
Kāds jātnieks, bruņām mirdzēdams,
Kā uguns liesmo auļodams,
Kā auka brāžas, cērt un šķaida,
Un kaujas taurē sauksmes raida…
Tas Ruslans bij. Kā pērkons spējš
Viņš ienaidniekam virsū krita;
Ar burvi somā, ass kā vējš,
Viņš auļo bargs un cērt bez mitas.
Kur vien tā šķēps kā zibens spīd,
Kur vien tā kumeļš niknais brāžas,
No pleciem visiem galvas krīt
Un kārtu kārtām naidnieks gāžas;
Un vienā mirklī kaujas lauks
Ir asiņains un liķiem noklāts,
Kur dažs vēl samīts mirdams mokās,
Un pīķu, šķēpu kaudzes aug..
Un, dzirdot taures, dzirdot kauju,
Turp slāvu jātniekpulki steidz,
Kur varons cērt ar milža sauju —
Ir naidnieks nīstais jāuzveic!
Un šausmas pārņem pečeņegus;
Ik sirotājs, kurš kaujā negulst,
Svelpj zirgu, kas pie malas slēpts,
Un, neliekot vairs bultu stopā,
Bēg stepē, bariem jūkot kopā;
Tos vajā kijeviešu šķēps;
Un daudzi ņem tur savu galu,
Tos krievu zobens sodot plāj.
Prieks Kijevā… Caur jūsmas čalu
Jau ielās spožais varons jāj;
Šķēps varenais tam pacelts rokā,
Bet otrā staro piķis spīvs;
Pil asinis no bruņu krokām,
Pie galvassegas bārda plīv.
Viņš lido cerībās kā spārnots,
Pār laukumiem uz pili steidz;
Un visur ļaudis godavārtos
Ar līksmām gavilēm to sveic,
Un sirds tam sajūt laimi spriegu.
Tad vēsā telpā ieiet kņazs,
Kur Ludmila dus dlvo miegu.
Te Vladimirs vēl atrodas,
Joprojām drūms un kluss pārlieku.
Viņš viens. It visi draugi sen
Jau asiņainā kara postā;
Vien Farlafs te. Tas turas nostāk
No šķēpiem naidīgiem un dzen
Sev slavas kāri projām baigo,
Un labāk, durvis sargot, sten.
Krīt nāves bālums viņa vaigos,
Kad Ruslanu viņš pēkšņi redz;
Līkst ļaundarim no bailēm plecs,
Un pakrīt ceļos viņš bez maņas..
Lūdz sodu nodevējs bez skaņas!
Bet kņazam gredzens prātā stāv —
Pie Ludmilas viņš ātrāk steidzas
Un pieri, kas tai rāma blāv,
Skar drebēdams ar roku beidzot…
Un brīnums — kņaze nopūšas
Un tūdaļ atver acis zilgas!
Un liekas, viņu pārsteidz tas,
Ka bijusi šī nakts tik ilga;
Un liekas, viņu sapnis blāvs
Ir valdzinājis neatsedzams;
Un pēkšņi pazīst — viņš tur stāv!
Un kņazs jau daiļai skavās redzams.
Kaist Ruslans kā no jauna dzimis,
Vairs laimē ne ko dzird, ne redz;
Un sirmgalvis raud nenorimis
Aiz prieka, abus skūpstiem sedz.
Ar ko gan stāstu nobeigt man?
Tu uzminēsi, draugs mans labais!
Vairs tēva dusmas neatskan;
Un Farlafs — ticot kņaza dabai —
Vēl Ruslanam pie kājām krīt,
Lai piedod ļaundarības grēku;
Kņazs laimē nespēj atvairīt;
Bet pundurs zaudē burvju spēku
Un kņaza pili vietu rod;
Tad, bēdām beigas dzīrojot,
Kņazs Vladimirs pie galda sveikas
Sauc laimīgiem, un gaišs tam vaigs.
Sen pagājušo dienu zaigs,
Vissirmās senatnības teikas.