Ruslans un Ludmila

Stingst līgavainis šausmās kluss,
No pieres norauš aukstus sviedrus
Un drebēdams sev blakus ķer,
Vēl tumsai atņemt mīļo cer..
Bet velti! Nav tur maigās biedres!
Viņš akli tālāk soli sper —
Nav Ludmilas, lai kur tas tver,
Tā laupīta pirms ausmas ģiedras.
Ak draugi, ja kāds nelaimīgs
Cieš bezcerīgas mīlas mokas,
Tam dzīve dažkārt skumjās slīgst
Un tomēr dzīvot puslīdz sokas.
Bet, ja pēc gadiem laime nāk —
Skaut ilgoto un nedabūto,
Ko alcis, cik vien kaisle māk,
Un pēkšņi mīļo, mirkli gūto,
Uz mūžu zaudēt… Draugi, es
Tad labāk gulstu kapenēs!
Dzīvs tomēr Ruslans nelaimīgais.
Bet ko gan lielkņazs tagad teiks?
Tam ziņa cērt kā zobens stīgai,
Viņš dusmās znotu sauc, kas sveiks.
Sauc kopā galmu, vēsti tautā
Un, zibšņus mezdams, bargi jautā:
«Kur Ludmila, teic — kur?» Viņš kvēl.
Bet Ruslans klusē. «Bērni, draugi!
Pauž jūsu slavu kaujas lauki:
Jel sakiet — kam vien tikums cēls —
Kurš žēlos manu sirmo galvu
Un nolaupīto meklēt jās?
Kas viņu izglābs, tam kā balvu
Tad — dzirdi, trīci nožēlās,
Kas cirsties neprati dēļ tās! —
Tam došu savu acuraugu
Par sievu un vēl pusi valsts.
Jel atsaucieties, bērni, draugi!..» —
«Es!» aizlūst līgavainim balss.
«Es! Es!» sauc Rogdajs elpā straujā,
Un Farlafs, Ratmirs priecīgs sauc:
«Mēs tūdaļ seglosim, lai kaujās
Līdz zemes galam kumeļš trauc;
Met malā raizes, tēvs, un bēdas,
Mēs kņazi pārvedīsim drīz!»
Un klusā pateicībā trīs
Tēvs asarās un sveikas vēda
Tiem, kuru jājiens nebūs īss.
Tie visi četri iziet kopā:
Iet Ruslans, smagu skumju mākts;
Lūst sirds kā šķelta šautra stopā —
Par līgavu, ko nepanākt…
Kāpj visi zirgos nemierīgos,
Gar krastu jāj, kur Dņepra spīgo;
Drīz mīļodami tālē gaist,
Vien putekļi tiem pēdās kaist.
Sen nesaredz vairs aizjājējus,
Bet lielkņazam vēl ilgi skats
Klīst tālumā; ar stepes vēju
Viņš domās līdzi auļo pats.
Jāj Ruslans klusēdams un sērīgs,
Tam prāti jūk un rēgi māj.
Aiz viņa bramanīgs, maz vērīgs,
It lepni slējies, Farlafs jāj.
Viņš lielīdamies saka: «Beidzot
Nu, draugi, esmu izrāvies
Reiz savā vaļā! Greizi ies
Tam milzim — viņu sastapt steidzos!
Tad gan tur asins upes šļāks,
Būs mīlas atriebei labs pļāvums!
Šķēps asais, dzirksti liesmaināk,
Jau kumeļš dedzīgs slienas stāvus!»
Bet Ratmirs, hazariešu hans,
Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;
Viņš seglos it kā dej un skan,
Pats reibdams asins dziesmā savā.
Kā uguns skatiens kaislē kvēl,
Nav zirga straujā šodien žēl;
To brīžam triec ar traku trauksmi,
Tad pēkšņi griež un stāvus slien,
Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.
Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,
Baiss šķiet tam liktens pavediens…
Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —
Vēl greizsirdība plosa to;
Un bieži vien ar skatu baigu
Viņš jauno kņazu uzlūko.
Tā sāncenši nu augu dienu
Pa vienu ceļu kopā jāj,
Līdz Dņepras krastmalu arvienu
Jau tumšāk vakarkrēsla klāj;
No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;
Laiks arī zirgus pūtināt.
Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žigla
Tas šķērso šo. Var savrup jāt.
«Laiks doties katram savu gaitu,
Lai katram liktens savs!» tie teic.
Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,
Pats ceļu izvēlējies, steidz.
Ko dari, nelaimīgais Ruslan,
Viens klajumā, kur zvaigznes zied?
Kā sapnis vien, kā ēna kusla
Tev Ludmila un kāzas šķiet!
Slīd zemu bruņu segs pār seju,
Slīd pavada no rokām lejup,
Un lēni tālos laukos viens
Tavs kumeļš pusnakts rasā brien,
Sirds izmisumā grimst bez gala.
Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;
Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sien
Un dodas turp zem akmens sienām,
Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.
Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?
Sēž vientulis tur sirms un vecs:
Tam skatiens rāms un balta bārda,
Līkst zemu lampas gaismā plecs;
Tas kādu senu rakstu sedz,
Ko lasot nebilst viņš ne vārda.
«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»
Viņš smaidot teic, kad viesi mana.
«Jau gadu divdesmit še kvēl
Tā vientulībā spuldze mana;
Nu beidzot diena tā ir klāt,
Ko sen jau viedu laika tālēs.
Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.
Liek liktenis mums kopā stāt.
Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;
Zūd drosme, izmisums dzen bojā;
Bet ātri paies ļaunais laiks,
Un atkal atplauks laimes vaigs.
Ar cerību un sirdi drošu
Ik šķērsli veic, nav noskumt vērts;
Uz priekšu vien! ar šķēpu spožu
Uz pusnakts pusi ceļu cērt.
Tavs ienaidnieks un aplaupītājs
Ir baigais burvis Mērapuns;
Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,
Šis pusnakts kalnu pundursuns,
Bet to nekad pa pēdām dzītām
Nav panākusi soda guns;
Vien tev rast taku kādā rītā,
Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;
Tavs zobens burvi pīšļos trieks!
Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;
Viss, ko tev nākamība sniegs,
Mans dēls, ir tavā paša varā.»
Pie veča kājām Ruslans krīt
Un priekā skūpsta viņa roku.