Ruslans un Ludmila

Un dziļi mežu biezokņos;
Tur burvju zintīs gremdējos
Daudz gadu nemanāmā laidā.
Un beidzot nāca mirklis tas,
Kad piecēlos es laimes smaidā:
Man apslēpts nebij vairs nekas!
Man vārdotāju spēks bij rokā.
Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!
Jau uzvara pie sliekšņa skan;
Tu, Naln, piederēsi man!
Tā domāju — bet liktens smēja:
Viņš atkal mani uzvarēja.
Es, jauneklīgas skubas dzīts,
Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu
Un vārdus burvju mezglā sienu,
Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,
Tad cauri zibens bulta šaujas,
Kauc gaisi, koki vaida līdz,
Un zeme man zem kājām trīc…
Tad pēkšņi viss ir piepildīts —
Un redzu: vecenīte sīka
Sēž manā priekšā sirma, līka;
Tai kūkums dreb un deguns sīc,
Un trūdi jau no elpas garo.
Tā bija Naīna, mans varon!..
Es, šausmās sastindzis un bāls,
Uz baigo parādību vēros,
Sev neticēdams, šaubās svēros,
Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!
Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!
Kur jaunība un skaistums tavs,
Kam līdzīga zem saules nav?
Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?
Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats
No dvēseles un tevis šķīros?
Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)
Un vecenei zib kautri skats:
«Man šodien septiņdesmit dzīro.
Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,
«Kā putni mūsu gadi skrēja,
Reiz bijām jauni — skumt nav vērts
Tie ziedi abiem noziedēja.
Jo labāk, draugs, jel tici man,
Ja prom tās palaidnību dienas;
Es esmu sirma, tiesa gan,
Varbūt pat kūkums plecos slienas,
Nav vairs, kā bija, šis un tas,
Trūkst senās dzirksts un mīlības;
Bet toties (vecā aiztur dvesmu)
Tev atklāšu: es burve esmu!»
Un bija tiešām tiesa tai.
Mēms stāvēju es viņas priekšā
Un stulbs kā muļķis beidzamais,
Ar visu zinti purvā iekšā.
Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts
Mans būrums vigā bij, kā nākas.
Jau sirmā dīva kaislē trīc,
Pret mani mīla viņai sākas.
Tā muti baigo smaidā viebj,
Par mīlu šļupst un pretim stiepj
Man savas izģindušās rokas.
Jel iedomā tu manas mokas!
Man mulsā skatiens sānis klīst,
Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,
Bet kaislais stāsts kā straume līst:
«Sirds mana beidzot iepazina,
Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;
Tā mūžam maigās jūtās plauks
Kā puķe pavasara šalkās…
Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj
Un visu, visu baudīt ļauj…
Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās…»
Tad viņa gurdi plakstus ver
Un ilgošanās pilna sliecas;
Tad manu svārku malu tver
Un kārnām rokām tālāk tiecas…
Es šausmās miedzu acis ciet,
Lai neredzētu baigo rēgu;
Tad izrāvos un kliegdams bēgu,
Līdz zemes malai gatavs skriet.
«Ak necienīgais!» viņa sauca.
«Kurš cits gan rāmo mūžu jauca
Man, nevainīgai jaunavai!
Pats zagi Naīnai tu sirdi,
Pats tagad nicini, vai dzirdi!
Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:
Tā pati vainīga, ak vai!
Viņš mani, nelietīgais, paved,
Sveļ mīlas kaislībā un pamet!..
Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?
Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»
Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,
Se mītu viens kopš viņām dienām
Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts;
Un sirmgalvi starp akmens sienām
Te priecē daba, miers un prāts.
Jau kapa bedre tumša zvēro;
Bet seno kaisli neaizmirst
Vēl vecene un naidā vēro,
Man atriebt alkdama, vai mirst;
Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.
It visu gaišu sirds tai nīst,
Un arī tavā ceļā, protams,
Šīs vecās burves ienaids līst;
Bet bēdām mūžība nav dota.»
Ar dedzi Ruslans visu tver,
Ko sirmais stāsta; acis spodrās
Ne mirkli snaudā neaizver
Un nejūt domu zibā modrā,
Ka nakts jau rītam vārtus ver.
Ved saule starodama dienu…
Ar nopūtu un domu vienu
Skauj Ruslans burvi vientuļo;
Un cerība jau spārno to;
Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.
Lēkt seglos aši Ruslans steidz,
Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,
«Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc
Un auļo pāri stepes pļavai.
Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,
Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!
Sveiks, uzticīgais mīlai savai!
Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»