Ruslans un Ludmila

Ai Ludmila! Kad ļaundaris
Ar spēku, kuram klausa viss,
No kāzu gultas tevi rāva,
Kā viesuls gaisos uzlaidās
Caur dūmaku un tumsu blāvu
Un pēkšņi kalnos atradās —
Tu šausmās maņu pazaudēji
Un ļaunā burvja mājoklī,
Kur pāri kalnu migla klīst,
Jau gulēji pēc mirkļa spēja.
No savas būdas sliekšņa tā
Es bieži redzu vasarā:
Skrien vistu mājas sultāns brašais,
Mans gailis, kādai vistai ašai
Pār sētu pakaļ; panāk to
Un, saldā kaislē spārnus plētis,
Jau gatavs apskaut cerēto;
Bet gaisos viltīgs pāri klētij
Jau cāļu zaglis senais slīd —
Liels, pelēks vanags; laižas lidu,
Tad, notēmējis sētas vidu,
Kā zibens pēkšņi lejup krīt.
Tad paceļas un lido projām.
Ir baigās ķetnās jāiet bojā
Tai nelaimīgai, ko viņš nes.
Un velti sauc pēc draudzenes
Vēl gailis, saltu šausmu vajāts,
Un ilgi bēdās spārnus sit…
Vien daža spalva lejup rit,
Ko atnes vējš no debess klajās.
Līdz ritam jaunā kņaze tā
Guļ dziļā nesamaņā klusi,
Kā smagā miegā aizmigusi;
Tad beidzot acis nomodā
Tā paver, sapni piesarkusi
un mulsa baigā nojautā;
Sirds viņai glāstu iztvīkusi,
Un kļaujas tā uz drauga pusi.
«Kur esi, mīļais vīrs?» tā čukst,
Tad pēkšņi apjauš, bailēs šņukst,
Sirds stāj un atkal skaļi pukst.
Kur, Ludmil, tava kāzu telpa?
Guļ maigā jaunava bez elpas
Uz krāšņiem dūnu spilveniem
Zem liela, grezna baldahīna,
Kur lejup aizkars rotāts tinas;
Mirdz bārkstis pēļiem pušķotiem,
Mirdz visur apkārt zelta audums
Un dārgakmeņi vizuļo,
Un vīraks zils ar vieglu jaudu
No dārgiem traukiem izgaro.
Ir diezgan… nav vairs jāapdvesmo
Šī telpa, kas kā dzeja skan:
Šeherezada stāstos gleznos
Sen aizsteigusies priekšā man.
Bet prieka nav par telpu grezno,
Ja drauga balss tur neatskan.
Trīs jaunavas kā brīnums skaistas
Tad ietērpos, kas saulē laistās,
Pie kņazes klusi ieradās
Un cieņā zemu noliecās.
Tad viena gaitā vieglā gāja
Tai klāt un, gluži nemanot,
Jau zelta matus sasukāja
Un pīnē sapina (kā prot
Vēl daudzas arī mūsu dienās),
Šo košo vītni kronī vienā
Ap bālo pieri apvijot.
Aiz pirmās, kautri slēpjot skatu,
Bij otra klāt ar tērpu platu;
Un zilgs kā debess sarafāns
Skauj Ludmilu kā zieda zvans.
Tad šķidrauts, caurspīdīgs kā migla,
Sedz zelta cirtas, krūtis tiklas
Un maigos plecus arīdzan.
Tērps nenovīdīgs skūpsta kāri
Tos daiļumus, kas laimi ver,
Un kājiņas kā dūju pāri
Jau vieglas kurpes skavās tver.
Tad pēdējā no kalpotājām
Steidz kņazei pērļu jostu siet.
Un neredzama dziedātāja
Tai visu laiku dziesmas dzied.
Bet velti viss: ne pērļu liesmas,
Ne sarafāns, ne rotas tās,
Nedz arī jautrās glaimu dziesmas
Tai sirdi neiepriecinās.
Un velti spogulis sauc vērot,
Cik viņa daiļa, tērps cik skaists;
Tumst skatiens skumjais, lejup laists,
Un viņa klusē, viņa sēro.
Bet tiem, kas atziņas sev krāj
Un siržu dziļumos spēj lasīt,
Tiem, protams, nav vairs jāatklāj,
Kā sievieti var skumjās pazīt:
Ja aizmirst spoguli tā nest
Un paslepus, kā ieradusi,
Pat asarās tur skatu mest,
Tad nav pa jokam noskumusi.
Jau Ludmila ir viena, lūk,
Un domas neziņā tai jūk.
Pie logu režģa piegājusi,
Tā drūmo āru vēro klusi,
Un skatiens skumjš tai tālēs slīd.
Viss stindzis. Sniegu lejas saltas
Kā spoža sega tālu spīd;
Stāv drūmu kalnu pieres baltas,
Pār aizām ledus šķautnes slej
Un klusē pāri pasaulei.
Nav redzams mājoklis, ne dūmi,
Nedz gājējs sniega klajumos;
Un stāv bez atbalss kalni drūmi,
Jo netaurē tur mednieks drošs;
Vien paretam ar žēlu vaidu
Skrien viesulis pār sniegu klaidu,
Un sirmās debess pamalē
Tas kailos kokus paauklē.
Ar šausmu izmisuma raudām
Sedz acis Ludmila un jautā,
Kas gan ar viņu tagad būs!
Tad kaltās durvis steidzas grūst,
Bet tās ar melodiju jauku
Jau atveras — un ziedu plaukums
Aiz sliekšņa gaida. Burvīgs dārzs:
Daudz brīnišķāks par tiem, ko spēja
Reiz uzburt Armida; tāds ārs,
Par kādu sapņot nevarēja
Pat ķēniņš Zālamans, nedz tie,
Kas Taurijā reiz bija kņazi.
Zaļš ozolmežs, aiz kura pazib
Gan krūmi, ziediem greznotie,
Gan palmu alejas un lauri,
Kur apelsīni atmirdz cauri
Kā zelts, un ūdens spoguļos,
Ap kuriem zaļo krāšņi mauri,
Redz dzidri atspulgotus tos;
Pār birzīm, pakalniem un lejām
Kā uguns pavasaris zied,
Un maija vēsma elpo sejā,
Un krūmā lakstīgala dzied;
Šalc gaisos fontāni; kā sudrabs
Mirdz strūklas saules vizuļos;
Redz apkārt tēlu sejas gudras;
Tie dzīvi šķiet; pats Fidijs tos
Ar skaudību še apbrīnotu,
Un savu spožo kaltu kvēls
Šis Palladas un Fēba dēls
Prom aizmestu kā lieku rotu.
Te ūdens kritums, šalkdams notuļ,
Pār marmorklintīm sārtām krīt
Ar straumi saules apstarotu;
Tur strauti koku ēnā slīd
Un nebeidz klusas čalas vīt.
Lai vēsumu un mieru dotu,
Māj zilas lapenes šur tur
Caur mūžam zaļojošo jumu;