Ruslans un Ludmila

Un visur spožu elpojumu
Gar takam krāšņie ziedi bur.
Bet raugās Ludmila bez prieka
Un tālāk vientulīga iet;
Tai visa greznība ir lieka,
Un velti apkārt rozes zied.
Tā pati nezina, kurp klejo,
Visapkārt burvju dārzam ejot,
Vien drūmām domām vaļu ļauj
Un brīžam stājas, asras lejot,
Un kokam plecu skumji kļauj.
Tad pēkšņi viņas daiļais skatiens
Kļūst možs; tā lūpām pirkstu spiež;
Kāds nodoms baigs, bet tiešām patiess
Tai prātā dzimst.. Taks sānis griež:
Lūk, loka tiltiņš dziļai dzelmei
No klints uz klinti pāri ved;
Iet Ludmila — un asru svelmei
Par spīti skatu lejup met;
Sit izmisumā sev pret krūti
Un viļņos, kas ar putām krīt,
Sev nolemj galu padarīt, —
LTn tomēr, lai vai cik tas grūti,
Pa taku tālāk viņa slīd.
Tā Ludmila visdaiļā mana,
Kopš rīta nebeigdama skriet,
Jau sāka gurt — bij raudāt gana —
Un sevī nodomāja: šķiet,
Jau būtu laiks! Un maurā sēdās —
Un pēkšņi telts tai pāri zied,
Glauž vēsums vaigu vieglām vēdām,
Un pusdiengalds ir priekšā klāts
Ar gardu viru pilniem traukiem;
Un klusi arfu spēlē kāds,
Pats neredzams aiz ziediem jaukiem.
Sēž jaunā kņaze izbrīnā,
Bet pati sevī domā tā:
«No mīļā tālu, valgos dīvos,
Vai vērts man pasaulē vairs dzīvot?
Ai tu, kas ļaunām kaislībām
Te mani valdzini un tirdi!
Es mūžam nepadošos tām
Un nomirt pratīšu, vai dzirdi!
Man nevajag ne tavas telts,
Ne mielasta, kas galdā celts!
Es neklausīšos tavos niekos
Un nomiršu, lai līst vai zelts!»
Tā domāja — un sāka iekost.
Kad kņaze ceļas, mirklī telts
Un viss, kas greznos traukos smelts,
Un arfas skaņas… pēkšņi zuda;
Viss atkal kluss, ved taka gluda,
Un atkal Ludmila tur klīst
No birzs uz birzi dārzos viena,
Līdz pamazām jau krēsla līst
Un mēness kāpj virs mežu sienas.
Kāpj miglas vāls no lejām liegs
Un pāri siltiem krūmiem lokās,
Un kņazei neviļus nāk miegs;
Te pēkšņi neredzamas rokas
Kā maigas ziedu pīpenes
To gaisos ceļ uz vēju bultas,
Uz krāšņo pili projām nes
Un lēnām nogulda uz gultas,
Caur rožu smaržām, kas te 1ās,
Uz skumju segas vientuļās.
Trīs jaunavas ir tūdaļ blakām,
Tās negaida ne vārda sakām
Un kņazei tērpu noģērbt steidz;
Bet viņu sērais skatiens teic,
Tāpat kā dīvā klusēšana,
Par līdzjūtību, ka nav gana
Vēl liktenim, kas vājos veic.
Bet pasteigsim: ir roku naigu
Jau kņaze noģērbta, un skauj
Vien krekliņš balts tās stāvu maigu,
Kad spilvenos tā noliek vaigu
Un miegam sevi apņemt ļauj.
Ar nopūtu vēl palocījās
Trīs meičas, tad kā ēnas vijās
Tās projām, durvis aizdarot.
Ko gūstekne lai darīt prot?
Tā dreb kā lapa, dvašu aiztur,
Trīc krūtis, nobāl vaiga skaistums,
Un pirmais miegs no plakstiem gaist;
Tā paliek nbmodā un klausās,
Un skatiens, tumsā vēries, kaist…
Viss klusu! Mirkļu gaitā gausā
Vien pašas sirds tai atbild trauslā. .
Un liekas… klusums it kā čukst;
Šķiet, zogas kāds pie viņas gultas;
Slēpj kņaze galvu segās, šņukst,
Un pēkšņi.. šausmas!.. tiešām bultas
Tur klaudz… kāds tūdaļ iekšā bruks..
Jau durvis ver. Un mirkli vienā
Kļūst gaišs. Sirds kņazei baigi pukst;
Bez vārda lepnā rindā ienāk
Ar šķēpiem, paceltiem pret sienām,
Tur moru pulks no apsardzes;
Pa divi blaku, lielā skaitā,
Uz spilveniem tie cēlā gaitā
Jo lielu, sirmu bārdu nes;
Tai pakaļ, lepni slējis kaklu,
Ar skatu, augstprātībā aklu,
Pa durvīm kuprains pundurs nāk:
No viņa galvas, kaili skūtas,
Ko grezno naktscepure šūta,
Šī milzu bārda diži aug.
Viņš tuvojas; un raugi: jau
Ir gluži klāt, kad pēkšņi kņaze
Lec augšā, naktscepuri rauj
Nost kuprim, dusmām vaļu ļauj
Un, dūri celdama kā nazi,
Tik skaņi bailēs brēc un bļauj,
Ka visi mori saplok mazi.
Zem plaukstām kupris galvu kļauj,
Par pārbiedēto kņazi bālāks;
Tad, ausis spiezdams, tiecas tālāk
Kur mukt, bet savā bārdā, lūk,
Pats sapinas un klūp kā postā;
Jo ceļas, jo vēl vairāk jūk,
Bet mori velti skrien un stostās,
Cits citam sauc un vaigus viebj,
Tad beidzot klēpī kupri vīsta
Un ārā atšķetināt stiepj;
Vien paliek naklscepure nīstā.
Bet kā gan varonim nu iet?
Jūs atceraties mirkli straujo?
Tver ātrāk savu otu ciet,
Orlovski, glezno pusnakts kauju!
Zem mēness gaismas sacirtās
Tur varoņi uz takas skaudras;
Šķiet, sirdis dusmās tūdaļ stās —
Jau pīķi lūst kā vieglas šautras,
Lūst šķēps pret šķēpu, nikni brāzts,
Pār krūšu bruņām asins nopil,
Brīkš drazās vairogi un stopi…
Tad viņi zirgos satvērās;
Melns pajūk kuls uz vietas tās,
Kur zirgs pret zirgu nikni slienas;
Bet varoņi tā sagrābās,
Ka brīdi dvašas nav nevienam
Un velti gaisu tvarsta nāss —
Kā dzelzīs abi saslēdzās;
Stingst locekļi tiem, cieši žņaugti,
Kā uguns kvēle dzīslās rit,
Pret sirdi sirds kā akmens sit —
Gurst abi, laužot nepārtraukti, —
Drīz vienam krist… Te pēkšņi strauj
Ar milzu spēku Ruslans rauj.
No segliem pretinieku baigo,
Pār galvu ceļ, pār klinti kļauj —
Un dzelmē met, kur viļņi zaigo:
«Ej bojā! tu, kas mīlu maigo
Ar ļaunu skauģa sirdi grauj!»
Tu, lasītāj, jau uzminēji,
Ar ko te Ruslans kāvās bargs:
Tas Rogdajs bij, kas smiedams lējis
Daudz asins, kijeviešu sargs,
Gūt Ludmilu ar ļaunu skrējis.
Gar Dņepras krastiem bij līdz šim
Viņš pēdas dzinis sāncensim;
Tad panācis — bet veiksmes slava
Te bēg no lolojuma sava,
Un seno kauju varonim
Šeit pēdējs dienu solis dim.
Un vēlāk dzirdams bija stāstos,
Ka Rogdajs redzēts viļņu klāstos
Jo daiļas nāras skāvienos;
Tā viņu paņēmusi glāstot
Sev līdzi tumšos dzelmeņos.
Un gadiem vēl pa nakti blāvu
Tur manīts krastā klejojam
Kāds spoks ar baigu milža stāvu
Par šausmām dažam zvejniekam.