Ar katru mirkli komandiera vainas apziņa pieauga, un viņš sāka šausmināties par savu pasivitāti, kas nebija piedodama ne vien pieredzējušam kapteinim, bet pat zaļknābim iesācējam no kosmodroma starta komandas… Sataustījis mugursomu, komandieris nobraucīja seju ar odekolonā samitrinātu plaukstu, tagad viņš bija pamodies galīgi un juta, ka ir gatavs izpirkt savu vainu kuģa, apkalpes, Zemes un Visuma priekšā. Nedrīkst, nedrīkst uzticēties mieram, smaržām un meža dižajai vienkāršībai! Lai gan — kamēr viņš gulēja, nekas ļauns, šķiet, nebija noticis: roboti vienā mirklī būtu sacēluši trauksmi, ja te būtu parādījies kāds svešinieks, taču bija zaudēts laiks — neapšaubāmi vērtīgākais no visa, kas šobrīd bija ekspedīcijas rīcībā.
Komandiera skatiens tūdaļ pievērsās robotiem. Viņi stāvēja trīsstūrī, kura vidū atradās cilvēki, stāvēja aukstasinīgi, nesamulsināmi, modri, gatavi cīņai un darbam. Komandieris piegāja pie robotiem un citu pēc cita pārprogrammēja tos. Noklikšķēja releji, iedūcās pārslēdzēji; roboti gāzelēdamies iekāpa strautā un apstājās, novērtēdami situāciju. Viens no viņiem tā arī palika ūdenī, divi citi piegāja pie kokiem un roku galos izvirzīja zāģus. Tad abi izvēlējās pirmo priedi, ko varēja nogāzt, neriskējot skart cilvēkus; tos sargāt jebkuros apstākļos bija robotu pirmais un galvenais pienākums.
Zāģi iekaucās, dzeltenīgas skaidas uzvirpuļoja gaisā un lēni nolaidās zālē. Arvien stiprāk sāka smaržot svaigā koksne. Robots upītē, ritmiski saliekdamies un atliekdamies, smēla no dibena smiltis un izmeta krastā; kaudze auga, ūdens kļuva duļķains, un robota platās pēdas tajā vairs nebija redzamas. Smiltis šķīda, it kā sacenzdamās ar zāģu skaidām. Dažkārt kā atsperīgas metāla lentes gaisā uzvijās zivis, tās nebija pratušas izvairīties no smeltņiem, kuri, tāpat kā daudzi citi rīki, ietilpa robota instrumentu komplektā. Zivis krita zemē un vēl brītiņu zaigoja kā sudrabainas liesmas, līdz beidzot nodzisa. Koks ietrīcējās, un roboti ātri ierāva sevī zāģus. Viņu signālierīces un analizatori nekļūdīgi aprēķināja, kad un uz kurieni jāatkāpjas, lai tos neķertu krītošais stumbrs. Mirkli vēlāk, iečīkstējusies pirmsnāves agonijā, priede nogāzās, lauzdama savus un kaimiņu zarus; roboti piegāja pie otras, un arī tā iekliedzās no negaidītām, nekad neizjustām sāpēm, ku
ras atnesa rūdītie zāģa zobi. Zobi, kas spēja pieveikt pat granītu.
Komandieris apmierināti pamāja ar galvu, redzēdams, ka darbs labi sokas un vēl pirms aparātu atvešanas būs sagādāts pietiekami daudz izejvielu protīda sintēzei. Vienlaikus viņš juta, ka neapmierinātību ar sevi pamazām aizstāj niknums pret tiem, kas joprojām gulšņāja, kaut gan jau sen būtu vajadzējis meklēt izlūkus, doties pēc aparatūras, uzraudzīt robotus…
Ar dažiem soliem komandieris pārvarēja atstatumu, kas viņu šķīra no gulētājiem, un, paraudzījies viņos, nosprieda, ka lielāku nekārtību nav redzējis savā mūžā. Viņš sāka skaitīt cilvēkus, kas gulēja cieši cits citam blakus, jo nogurums bija viņu gandrīz vai pašu pirmo nogāzis zemē un viņš nebija paspējis parūpēties par kārtību. Taču viņam izdevās saskaitīt tikko pusi no tā cilvēku daudzuma, kuram šeit vajadzēja būt. Neticēdams pats sev, viņš pārskaitīja apkalpes locekļus vēl un vēlreiz. Viss bija pareizi. Un tomēr puse cilvēku bija pazudusi. Varbūt viņi aizgājuši meklēt biedrus? Komandieris pagriezās un sāka skaitīt virsvalkus, zābakus, somas un ieročus. Visas mantas bija uz vietas. Nebija tikai cilvēku.
Aiz apjukuma komandierim sāka trīcēt pirksti. Viņa smadzenes sasprindzināti meklēja izskaidrojumu. Zāģi gavilēdami iekaucās trešo reizi, bet tad pēkšņi apklusa viens un'tūdaļ pat — arī otrs, it kā abi vienlaikus būtu sabojājušies. Zibenīgi pieliecies, komandieris satvēra pirmo izstarotā ju, kas pagadījās pie rokas, izslēdza drošinātāju un pieplaka mīkstajai zemei, turklāt kritienā izmanījās pagriezties tā, lai roboti tūdaļ nokļūtu viņa redzes lokā. Kā tad! Kāds cilvēks grābstījās gar robotiem un tagad, pienācis pie pēdējā, izslēdza arī to. Robots tūdaļ izkāpa no ūdens un sastinga, ne par ko nebrīnīdamies un neprotestēdams. Komandieris lēni pacēla izstarotā ja stobru un drīz vien saskatīja cilvēku tēmēklī. Viņa mugura, ko sedza tikai viegls kombinezons, kādu valkāja zem necauršau- jamā — trīskārtainā, bija skaidri redzama pašā tēmēkļa centrā.
— Ei! — komandieris iesaucās un turpināja, ar pūlēm izrunādams vārdus: — Ko tas nozīmē?
Cilvēks atskatījās. Tas bija galvenais stūrmanis! Koman-
13
dieris aiz pārsteiguma izlaida ieroci 110 rokām. Stūrmanis mierīgi palūkojās uz komandieri.
— Nevajag, — viņš sacīja un atmeta ar roku. Tas bija teikts tik vienaldzīgi, ka kļuva pilnīgi skaidrs — šī vīra domas nodarbina pavisam kas cits.
— Nevajag? Šeit es izlemju, ko vajag un ko nevajag. Atjēdzies, stūrman! No kurienes tu atnāci? Kur ir tavi cilvēki?
— Meklē pazīmes, — stūrmanis laiski atbildēja. — Kaut kur mežā, — viņš pastiepa rokas dažādos virzienos, it kā vēlēdamies apkampt visu šo mežu un cilvēkus, kas tajā atradās. — Kādēļ jūs ieradāties? Mūsu termiņš vēl nav notecējis, mums ir tiesības meklēt līdz rītausmai, un vēl pat nav vakars…