Mozels ilgi grozīja noskaņojuma limbus, tad palūkojās uz komandieri.
— Sakaru nav.
— Atkal magnētiskā vētra?
— Jā, bet tagad kuģa raidstacijas ēterā vispār nav.
— Un bāka?
Mozels uzmeta skatienu indikatoram.
— Nē, atfiltrēt traucējumus nav iespējams. Ari bāku nedzird.
— Sakaru nav, — komandieris drūmi konstatēja. — Vai ceļā būtu devušies visi trīs?
— Šaubos, — stūrmanis sacīja. — Viņi taču nav iesācēji. Un likums ir zināms: pēdējais kuģi neatstāj! Drīzāk viņš tur mirs.
— Jā, — komandieris pamāja ar galvu. — Tu teici — mirs?
Viņš uz mirkli apklusa, tad strauji piecēlās un nokomandēja:
— Ejam! Apvidus mašīnai pretim. Tā mums nebūs pirmā reize bez kursa un pelenga… Gan jau tiksim galā! Neko lieku neņemsim līdzi, tikai ieročus un uzkabi. Pārējo atstāsim robotu apsardzībā.
Un, it kā atbildēdams uz apkalpes locekļu mēmo jautājumu, viņš piemetināja:
— Degviela un kuģis ir svarīgāki. Jā, es saprotu — iedzimtie medī un nav izslēgts, ka mūsu biedrus. .. Tomēr ekspedīcija nedrīkst pazust bez pēdām! Kaut vai dažiem ir jāatgriežas. Bet, ja mūsējie šeit parādīsies, viņi atradīs ieročus un robotus. Ne ar ko citu mēs ščbrīd palīdzēt viņiem nevaram.
— Es varu palikt, — stūrmanis piedāvāja.
— Nē, tu būsi vajadzīgs uz kuģa.
Stūrmanis norūca kaut ko nesaprotamu un, piegājis pie robotiem, sāka klikšķināt slēdžus. Nesamulsināmie palīgi ātri savāca ieročus, somas, zābakus, virsvalkus un visas mantas sakrāva vienā vietā. Kad tie bija šo darbu beiguši, stūrmanis ieslēdza apsardzības programmu. Pārējie tikmēr jau bija paspējuši ielīst kombinezonos, uzkabināt mugursomu, paņemt ieročus un nostāties kolonnā pa vie- nam.
Stūrmanis pacēla virsvalku, pasvārstīja to rokā, tad enerģiski nometa robotu apsargātajā mantu kaudzē. Turpat viņš aizlidināja arī ieroci.
— Tevi, acīm redzot, nekas nespēj pārliecināt, — komandieris teica.
— Es ticu veselajam saprātam, — stūrmanis atbildēja.
Paraustījis plecus, komandieris pavēlēja:
— Soļos marši
Krēsla mežā sabiezēja arvien vairāk. Pamazām sāka rosīties naktsputni. Roboti, kas bija palikuši klajumiņā pie strauta, it kā atvadīdamies pašūpoja savas antenas; iespējams, ka viņi juta svešinieku tuvumu, taču nekustējās no vietas — gatavi gaidīt šeit kaut vai tūkstoš gadu, kamēr metāls un plastmasa aiz vecuma sabirs pīšļos.
Skujas un kritalas brīkšķēja zem kājām. Pa kreisi un pa labi noslēpumaini čabēja krūmi. Brīžiem pavisam tuvu iekliedzās kāds naktsputns vai zvēriņš — kas to lai zina — un cilvēki katru reizi instinktīvi atlēca sāņus, vienlaikus ciešāk satverdami ieročus. Tikai stūrmanis gāja kā pastaigā — it kā viņiem šeit nekas nedraudētu un nebūtu no kā baidīties.
No zemes cēlās siltas, vasarīgas smaržas. Debesīs iedegās milzums zvaigžņu, ko nespēja aizsegt pat blīvās koku lapotnes. Kaut kur neaptveramā tālē mirgoja arī Saule un no šejienes neredzamā mazā planēta Zeme. Tiesa, abas atradās debesjuma pretējā pusē — tur, kur tagad zaigoja šīs planētas liesmainais spīdeklis. Un Zeme arī nevarēja saviem dēliem nekādi palīdzēt; taču tādēļ vien, ka tās šobrīd nebija debesīs, viņiem kjuva vēl skumjāk, un viņi vēl sāpīgāk izjuta savu vientulību.
Cilvēki centās nesacelt troksni, bet viņu zābaki bija pārāk smagi, un tāpēc varēja nešaubīties, ka mežoņi daudzu kilometru attālumā dzird viņu soļus un varbūt jau sākuši viņus ielenkt. Komandieris nemitīgi kāpināja gājiena tempu, lai ātrāk sasniegtu kuģi, pārliecinātos, ka tas ir sveiks un vesels, un līdz ar to noveltu kaut daļu tā smaguma, kas aizvien smeldzīgāk nospieda viņa sirdi. Kolonna virzījās uz priekšu, vadoties gandrīz tikai no intuīcijas, jo Saule jau bija norietējusi un zvaigžņu izvietojums šīs planētas debesīs cilvēkiem bija svešs, bet tādā magnētiskā vētrā, kad nedarbojas pat kuģa lielā bāka, nekādi portatīvi aparāti viņiem, protams, nevarēja līdzēt.
201
Mežs pamazām kļuva biezāks. Tiesa, iespējams, ka to padarīja biezāku tumsa — nepazīstams apvidus tumsā vienmēr liekas mazliet draudošs, un te šādu iespaidu vēl pastiprināja attiecīgs noskaņojums. Lai nu kā, koki sablīvējās arvien ciešāk, un liānām līdzīgi staipekņi, kas nemaz neiederējās tādā mežā, ik pa brīdim apvija gājēju
plecus. Ari krūmi šķita izstiepušies garāki, un ikvienā no tiem varēja slēpties nezināmas, cilvēkiem naidīgas būtnes.
Šaubu pārņemts, komandieris uz mirkli apstājās un gluži instinktīvi uzlika roku uz izstarotāja spala. Šis pieskāriens daudzkārt pārbaudītajam ierocim it kā ieplūdi- nāja viņā jaunu možumu. Viņš apņēmīgi devās uz priekšu, un pārējie — dažs labs droši vien klusībā nopūzdamies — viņam sekoja.
Pārvietoties mežā kļuva aizvien grūtāk, un cilvēki sāka jau nožēlot, ka atstājuši robotus pie strauta: tie varētu izcirst biezoknī ceļu, un arī tad troksnis diezin vai būtu daudz lielāks. Turklāt troksnis savā ziņā pat bija noderīgs: ja šajā biezoknī mita plēsoņas, tas varēja zvērus aizbaidīt. Vismaz no šī viedokļa vienības drošība patlaban šķita garantēta.
Iegrimis šādās pārdomās, komandieris vēl vairāk paātrināja gaitu un atrāvās no saviem ceļabiedriem.
Turpmākie notikumi parādīja, ka viņam to nevajadzēja darīt.
No biezokņa izšāvās kaut kas tumšs, uzklupa komandierim, notrieca viņu no kājām un piespieda pie zemes.
Tas norisinājās tik zibenīgi, ka pirmajā mirklī cilvēki pat nesaprata, kas īsti noticis.
Brīkšķi un elsas skanēja no zemes. Komandieris un uzbrucējs bija saķērušies, viens — cenzdamies piekļūt tuvāk, otrs — turēt pretinieku iespējami lielākā attālumā. Nagi skrapstēdami slīdēja pa virsvalka sintētisko audumu. Komandieris paspēja tikai iesaukties: «Nenāciet tuvāk!» — pēc tam cīnījās klusēdams.