Priekšā iedegās vēl viens ugunskurs.
Un vēl viens iedegās labajā pusē — un tālāk pa labi vēl viens, un arī pa kreisi, cik tālu vien sniedzās skatiens, liesmoja ugunskuri.
Radās iespaids, ka planētas puskailie iemītnieki ciemiņus ielenkuši ar ugunskuriem tāpat, kā senos laikos ar karodziņiem ielenca vilkus, lai tiem neļautu izlauzties no masta.
Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi augstāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astronauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?
Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš atskatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaudrāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūrmanim.
— Vai tikai viņi negatavojas mūs sadedzināt? Pietiek uzmest ugunskuriem dažus žagaru klēpjus, un liesmas aizsniegs kokus, tie iedegsies, un mēs būsim uguns lokā.
Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat apņēmīgi pārmeta to aiz muguras.
— Varbūt mēģināsim izlauzties?
— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpūšas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?
— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas apmetnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnākuši, lai kaut ko izdarītu.
— Primitīvu cilvēku sabiedrība dzīvo pēc primitīviem likumiem, — sarunā iejaucās M'bano, — un nav grūti uzminēt, kādā nolūkā viņi 'ir ieradušies. Ugunskuri te izveido milzīgu apli, kura iekšpusē esam mēs, taču bez mums šajā aplī ir arī biezoknis, no kura tikko iznācām. Biezoknis pilns ar plēsoņām; par to mēs nupat pārliecinājāmies. Un šie plēsoņas, domājams, sagādā iedzimtajiem ne mazums nepatikšanu, tāpēc cilts vai pat vairākas ciltis šonakt aplenkušas midzeņus un sakūrušas ugunskurus, lai neļautu zvēriem aizbēgt, bet rītausmā uzsāks medības …
— Paļausimies uz šo medību eksperta slēdzienu, — stūrmanis sacīja. — Katrā ziņā par ieroču lietošanu, manuprāt, vēl ir pāragri runāt.
— Viņi var neiemigt visu nakti, — komandieris iebilda, — bet mums nav laika gaidīt, cilvēki ar sintezatoru meklē mūs, bet var^ uzdurties medniekiem… Priekšā mežs, kā par spīti, kļūst aizvien retāks… Paklausieties, vai jums neliekas, ka labajā pusē ugunskuri nav izvietoti tik blīvi? Rāpus tur varbūt izdosies no ielenkuma izkļūt. Citas izejas mums, acīm redzot, nav . ..
Kosmonauti zināmā mērā bija jau pielāgojušies mežam. Tagad viņi vairs nesacēla tikpat kā nekādu troksni. Prasme, kas bija iegūta, izlūkojot mežonīgas planētas, lika sevi manīt un automātiski vadīja visas viņu kustības.
Kolonna virzījās tieši pretim punktam vidū starp diviem samērā attāliem ugunskuriem.
Komandieris juta, ka viņam kļūst aizvien grūtāk iet: zvērs tomēr bija viņu pamatīgi samīcījis. Ja melnajā tukšumā starp ugunskuriem, kas ar katru soli pletās platāks, pēkšņi uzvīsies vēl kāda liesma, atliks tikai vest cilvēkus triecienā. Atkāpties būs par vēlu.
Līdz šim komandieris centās darīt visu, lai izvairītos no saskares ar iedzimtajiem, jo šādi kontakti ekspedīcijām bija stingri noliegti. Svešu, nesalīdzināmi augstāk attīstītu būtņu parādīšanās vienmēr traumē planētas iedzīvotāju psihi un nostiprina reliģijas saknes. Bet tās stiprināt nav ieteicams pat tad, kad cilvēki atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes. Taču visi šie spriedelējumi zaudēs jebkuru nozīmi, ja pēkšņi iedegsies vēl viens ugunskurs un nāksies laist darbā ieročus… Viens vienīgs ugunskurs varēja izšķirt visu…
Bet ugunskurs neiedegās.
Tas neiedegās, kad cilvēki jau bija sasnieguši vietu, kur vajadzēja gulties. Tas neiedegās arī tad, kad cilvēki rāpus devās tālāk.
Komandieris līda pirmais, pārvarēdams sāpes kājā un jautādams sev, cik ilgi vēl varēs tās paciest. Veicis pusi ceja līdz iedomātajai taisnei starp diviem ugunskuriem, viņš beidzot noticēja, ka izkļūt nemanītiem no ielenkuma viņiem tomēr izdosies. Sāpes kājā tūdaļ pierima.
Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstīdamies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Komandieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavējoties.
Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pagriezās pa labi.
Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai norautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzimtie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvēkiem.
Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis atkal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā vajadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radīsies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi nejaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties metālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.
Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspilgtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.
Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā nebija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tumsas tā nebija baidījies.