Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: atrazdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš sliktāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.
Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, nebija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.
Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lēcām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja saklausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi turpināt ceļu.
Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī komandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinācijas upuri.
Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzinējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.
Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu domāt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības virzienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.
Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.
— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.
Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signālus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to nekad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klusēja.
— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vairāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombinezona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu vajadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.
Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pārvietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!
— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …
— Vajadzēja paņemt savu!
— Man nevajag, es taču šeit ne no kā nebaidos. Atļauj, tālāk es iešu pirmais.
— Nē.
Komandieris neko vairāk neteica, un stūrmanis arī nemēģināja atjaunot sarunu. Viņš vienkārši turējās komandierim blakus, atpalikdams no tā labi ja pusmetru.
Drīz viņi sasniedza ugunskuru līniju. Tagad visi centās piespiesties pie zemes pēc iespējas ciešāk; komandieris šajā brīdī nožēloja, ka cilvēks nevar pārvērsties par kurmi vai slieku. Dažas sekundes likās nebeidzamas kā pati mūžība. Un tomēr viņi tika cauri!
Pēc tumsas, kas priekšā pamazām sāka bālēt, komandieris noprata, ka visbīstamākā, visgaišākā vieta jau palikusi aiz muguras. Neviens no iedzimtajiem, kas sildījās ugunskuru tuvumā, tā arī nebija pamanījis nogurušos un sapīkušos vīrus, kuri aizlīda viņiem garām. No ienaidnieka tumsa beidzot atkal bija pārvērtusies par draugu un aizstāvi.
Pavirzījies vēl kādus pussimt metrus uz priekšu, komandieris ar labpatiku piecēlās, nokratīja no virsvalka skujas, lapas un daždažādus kukaiņus, kas rāpojot bija pie tā pielipuši. Stūrmanis nostājās viņam blakus, un komandieris, lūkodamies uz viņu, nespēja apslēpt smaidu: gaišais, plānais tērps tagad vairs nelikās gaišs, un arī par tērpu to varēja saukt tikai nosacīti. «Jebkurš pārkāpums, acīm redzot, jau slēpj sevī soda dīgļus,» viņš nodomāja, gaidīdams pienākam pārējos.
— Mašīna pārvietojas diezgan ātri, — komandieris teica. — Iespējams, ka viņi ir tālāk, nekā es biju domājis. Motoru tik tikko var sadzirdēt. Ejam!
Atri, gandrīz skriešus visi septiņi sekoja komandierim. Nogurums šķita zudis, it kā to būtu aizslaucījusi cerība drīz satikt draugus un sekmīgi pabeigt ieilgušo ekskursiju. Cilvēki gāja, nevairīdamies trokšņu, jo tagad nebaidījās pievērst sev dzīvās radības uzmanību. Komandieris atgādināja, ka jāievēro piesardzība.
Bija aizritējušas kādas desmit minūtes un noiets vismaz kilometrs. Motora rūkšana kļuva nedaudz skaļāka. Tiesa, bez unifona to dzirdēt vēl nevarēja, taču lūstošo zaru krakšķēšanu jau dzirdēja visi.
— Laužas uz priekšu, — komandieris apmierināti teica. — Steidzas. Lūk, priekšā ir prāvāks klajums. Tur mēs viņus satiksim. Kas noticis?